Krogs mana miera osta,
Prostitūtas gulta miegs
Glāze kusla vīna – prieks
Ilūziju namā pierakstīts

Kas Tu tāds esi, ka vari izteikties par dzīvi, kuru vēl neesi izdzīvojis līdz galam - nāvei?

Virs sasalušas miesas
Dvēsele pacēlās spārnos
Lai ar putna acīm vērtos
Cilvēku miesās
Kuros dvēsele vēl staro...

 
Interesanti vai tiešām, kad mēs nomirsim kāds šķiros tikai mūsu darbus – sliktajos un labajos, vai tomēr vairāk skatīsies uz domām?

Aiz rudens lapām slēpjoties
Veros mulsumā tavā,
Klusi vēlu tev
Miegā zvaigznēs staigāt,
Kaut necienīgas tās
Ir tavu pēdu pieskārienu

Teikt vai neteikt it neko?
Vai ļauties smaidam burvīgam,
Un mulsam skatienam,
Bet varbūt rītu negaidot
Aizlavīties klusi prom..

Ir diena gadā klusa

Kad visur mīlestība staigā

Nāk bērns pie vecākiem

Ko reizi gadā redz

Pēc dāvanām tas brēc

Kā toreiz bērnībā!

Sniedz galdā šmorējumus māt

Un šņabja pudeli liec galdā tēt

Lai varam svētīt svētkus šos

Par dāvanām zem egles neaizmirsto

Iepirkšanās drudzis, īsti un neīsti smaidi, silti patiesi/nepatiesi vēlējumi. Cik tajā daudz vai maz cilvēcības? Mērenas labestības?

Priecīgus…

Gribu siltu, kailu sievieti...

Uz ceļiem noslīgstu

Un klusi piedošanu lūdzu

Par vārdiem pateiktiem

Un tiem kas nepateikti vēl

Es lūdzu piedošanu sev

Nelaime virtuālajai pasaulei ir emocionalitātes trūkums, vai gluži pretējais emocionalitātes sakāpinājums. Sarunu biedra sejas mīmikas neredzēšana, balss intonācijas trūkums. Uzraksta ar vienu domu, pārnestu, bet lasītājs saprot tieši... Nekur neesot pilnības un tā arī tas ir!

Isteniba man ir garlaicigi ...

Katrs iedomājās, ka ir savā veidā gudrs un pats labākais, tai skaitā es...

Cigaretes dūmos ar pirkstu rakstu cik ļoti mīlēju Tevi reiz...

 
Šodien nodaru sev sāpes
Lai zinātu vai spēju just
Jo sāpes ir vienīgais kas īsts

 [nosacīti NiN]

Pēdējos vārdus par viņu kā cilvēku teica bēru mielastā [ja tāds bija vispār]. Vēlāk hronisti viņu atainoja kā nozīmīgu personu vēsturiskajos notikumos, bet kas par cilvēku viņš bija? To vairs neviens neuzzinās, kaps apraka cilvēku...

Piedzēries,
Viens divi trīs
Aizmirst it visu
Kas sāp
Atstāj tik izsistu rūti
Pa kuru ienākt
Tam kas aizmirst

 Ir divas sieviešu sugas, viena, ar kurām es guļu un otra kar kurām runāju un pēc tam pārguļu, kāda gan atšķirība, izņemot laiku ko paņem vienas un otras...

Necel bijušo,
Tam jāpaliek kur bijis
Nemeklē rudens lapā zaļumu
Kas miris..

Tu mīli mani vai tās atmiņas?

Kas ir tas, kas bīda cilvēkus dzīvot, tiekties pēc kāda mērķa? Vai tiešām mēs [te domāju sevi] esmu tik lēts, ka nauda, karjera un minimālas ērtības ir manas dzīves mērķis un to sasniegšana – sūtība?

Atnāci, atmodināji
Liekot noticēt un atkal cerēt
Ka siltums
Ko nesi līdz
Mūžību dos
Bet tomēr aizgāji
Kā visas – vasaras..