Vispār atzīta patiesība, līdz banalitātei nolietos izteiciens – bērni ir mūsu nākotne! Un patiesi mēs par viņiem rūpējamies, cīnāmies par viņu tiesībām, pat jau pirms viņu dzimšanas, nerunājot par vecāku rūpēm par elementārāko labklājību un iespēju izaugt personām, kuras ir sabiedrībai noderīgas. Protestējam, realizējam dažādus projektus sociālajiem rūpju bērniem, kuriem vairākums no mums ikdienā ar vienaldzīgu, vai pat mazliet bailīgu sejas izteiksmi paejam garām, jo šā kā tā apzināmies, ka viņi tomēr vairumā gadījumu mazi zaglēni, vai vēl trakāk toksikomāni, narkomāni...

Tomēr lai paliek globālas dabas jautājumi, par nākotni. Būs stipri ikdienišķs teksts par cilvēku attieksmi, valsts [ierēdņu]izpratni, par to kā atvieglot mūsu nākotnei iespēju likt pamatus savai lietderībai. Mēs ieejam, teorētiski pat esam jau Eiropā. Mūsu mācību programmas tiek un jau ir pielāgotas vispārpieņemtām Eiropas normām, nākotne brīžiem labāk saprot angliski nekā latviski. Nākotne pirmais ko ielāgoja – savas tiesības! Nabaga skolotāji...

Bet ne arī par to runa, ka skolniekam devītajā klasē jau ir jāizlemj, kas viņš būs, kurus priekšmetus mācīsies un kurā augstskolā studēs, jo vēlāk būs ļoti grūti ko mainīt izvēlē. Ja esi izvēlējies pastiprināti mācīties valodas, tad diezin vai kļūt par inženieri, jo no fizikas labākajā gadījumā tu zini, ka pasaule ir apaļa un saule ir mūsu galaktikas centrs. Tā ļoti saprātīgajā vecumā [piedodiet pusaudži, kas mani tagad nolinčotu] skolnieks ir izvēlējies, noteicis savu nākotni, savus mērķus! Varbūt tas pat ir labi, jo ātrāk, jo vairāk laika to realizēšanai... Te varētu arī jautāt, bet, pag, kur tad tā problēma, par ko te īsti jāsatraucas?

Tad nu pie lietas, ir tāds likums kā Augstskolu likums, kurš nosaka, ka visām LR valsts augstskolām reflektanti ir jāuzņem pamatojoties uz vidusskolu absolventu Valsts centralizēto eksāmenu rezultātiem. Feini? Protams! Nav vidusskolu absolventiem pa vasaru jānervozē, jābaidās, saņemam rezultātus, iesniedzam izvēlētajā augstskolā un reģistrējamies studijām, ja esam nokārtojuši konkursu. Tikai nez kāpēc katrā augstskolā tomēr parādās kādas īpašas papildus prasības, kāds dīvains tests, eseja vai kas tamlīdzīgs. Ir tak likums, kas nosaka kā jāuzņem studenti. Tomēr augstskolas nesaprotamu iemeslu dēļ atrod ieganstus un saskaņo ar Austākās izglītības padomi šīs dīvainās papildus prasības. Tas, protams, nekas slikts nebūt, kas tur nokārtot kādu testu, kurš nepārsniedz vidusskolā apgūto zināšanu robežas. Tikai dīvaini, ja jau nepārsniedz, tad kāpēc nevar ņemt tos pašus Centralizētos eksāmenus? Un kāpēc šāda veida prasības pamatā ir uz tām studiju programmām, kuras bez šaubām ir tās pieprasītākās? Protams, var teikt, lai precīzāk izvērtētu reflektantu zināšanas un prasmes, tomēr dīvaini ja jau šīs prasības nepārsniedz... Bet lai jau, padomāsim no citas puses, nenoliedzami Latvijā it visā ir korupcija, un par augstskolu vadību korumpētību visi zina, bet nerunā. Turklāt paveroties, ja augstskolas vērtē jaunos reflektantus no rezultātiem, kur paši nevar izdarīt izmaiņas, kā lai uzņem draugus un radus? Labi lai nu paliek radi un draugi, var jau būt, ka apmeloju nevietā. Tas bija tikai manas subjektīvs minējums un patiesībā šīs papildus prasības ir nepieciešamas. Var būt... Tikai tad kāpēc jaukt skolniekiem galvas ar centralizētajiem eksāmeniem, kāpēc noteikt tos ar likumu, kā uzņemšanas pamat kritērijus? Vai tiešām pirms likuma stāšanās spēkā to uzrakstīja nekonsultējoties viens birokrāts? Bet varbūt kādu mūsu tagadnes dižgars, nevar samierināties un grib uzturēt spēkā savas ambīcijas?

Šādi varētu turpināt minēt uzskaitīt neprātības un ieguvumus, muļķības un prātīgumu, bet kurā momentā mēs esam domājuši par savu NĀKOTNI?