Gribas uzrakstīt ko patiesu, kā tas ir vai bijis īstenībā, bet raksti neļaujas būt vienkārši patiesi, tiem patīk sevi izpušķot, kādu padarīt par varoni, kādu par ļaundari. Pat ja runa iet tikai par diviem klaidoņiem, kas sastrīdas pie pudeles nenosakāma skaidro saprātu aizskalojoša šķidruma.

Gribas par sevi pateikt patiesību, bet meli vien nāk ārā. Gudri cilvēki to sauc par masku. Bet vai tā ir maska, tas ko mēs sev no rīta uzliekam, dienas laikā nomainām vismaz pāris reizes vadoties pēc esošajiem apstākļiem. Galvenais kurā brīdī ir maska, un kurā brīdī ir bez izteiksmes patiesība, seja bez maskas.. Vai tāda maz ir iespējama?

 
Nezin vai mīlējoties [nodarbojoties ar sexu] mums arī ir maska? Vai tai brīdī, kad pārņem fiziskais orgasms uz sejas ir maska, vai tā sviedru slīdības iespaidā noslīd un mēs esam ar savu neglīto [dažiem varbūt glīto] seju? Vai tas ir vienīgais mirklis dzīve?
 
Un aktal nepateikt neko
Tik sapņot cerībās
Uz kusuša sniega kupenā
Sniegavīru no dubļiem celt
Un cerēt ka kādreiz varbūt..

Vienaldzīgs skats

Kad policists dzērāju sit

Vienaldzība sirdī

Kad dzērusi tante uz trepēm krīt

Vienaldzība visapkārt

Kad trīs dzērāju draudzībai beigas

Un viens otru sāk sist

Vienaldzība pret visu

Kas cilvēcības vārdu nes

Tik daudz vienaldzības apkārt, gan pret citiem, gan pašiem pret sevi. Galvenais lai mani neaiztiek, galvenais, lai es izdzīvoju, galvenais ir mana labsajūta. Pārējie apkārtējie, kas tie vispār tādi ir lai veltītu tiem savu uzmanību, nerunājot par palīdzību grūtā brīdī.. Priekš kam gan?

Strādāt, pārdot, pirkt!
Dzīties pēc laimes
Dod darbu!
Dod darbu mums...
Lai varam pirkt un pārdot

Patreiz skatos interesantu filmu „No elles” bet ņemot vērā mūsu patērētāju sabiedrību, ik pa desmit minūtēm veros trulās reklāmās. Protams filma ir jāpērk, bet vai patiešām par cenu, kas filmu padara nebaudāmu?

Tik daudz jāizlasa, tik daudz jāsaprot, tik daudz gribas pateikt...

Kas mūžība, ko sola,
Kas paradīze nākotne?
Pret mirkli sāpju patiesu..

Pateikt kaut ko vai labāk paklusēt?

Tu čukstus patiesību teic
Bet skaļi melodams it visus sveic
Tu Jūdas dzimuma varbūt
Bet piedots taps tas
Jo  cilvēcīgi baidīties
No patiesības

Tu iedomājies, ka saproti, un esi savādāks kā citi? Tu iedomājies, ka kādam tava personība rūp? Tev tiešām ir lieliska fantāzija un tavs saprāts nav ierobežots. Tu tiešām esi lielākais muļķis, ar kuru man pēdējā laikā nācies iepazīties.

 
Es varu nemitīgi vainot sabiedrību, to realitāti, kas man ir dota jau kopš un pat vēl pirms dzimšanas. Veidot mirāžu, ka laužos ārā, mānīt sevi ar grāmatās izlasītiem ideāliem, citu sapņiem. Sen uzrakstītām patiesībām, kuras ik pa laikam savādāk izrunātas tiek jaunās skaņās. Protams, varu sludināt, tikai vai tas man un kādam citam nepieciešams? Vai ir vērts censties saprast līdzcilvēkus? Viņi necentīsies saprast. Vai ir vērts būt mēreni labestīgam, ja pretī saņem vienaldzībā paslēptu sapni?

Salts maiguma pieskāriens

Vai nebūtu bijis labāk, ja es būtu īsts pokemons, nevis mazliet samocīti domājošs pokemons? Mazāk problēmu, nekas vairāk par izdzīvošanu un vienkāršām baudām. Ģimene bez liekām prasībām un valda autoritārisms un stingrā dūre. Brīvdienas kopā ar paziņām pie šņabja glāzes. Grāmatas ir lieks nesaprotams greznums, pret kuriem riebums jau no skolas laikiem. Filmas tikai tādas kur viss priekšā pateikts?

Jauki tak, un nekādi meklējumi...

Balts un nevainīgs
Sniegpārslas skūpsts
Maigs pieskāriens
Un neticības glāsts

Dzīve iet uz priekšu. Atkal miers.

Atkal cenšamies, mēģinām ticēt, atkal spējam būt sarkastiski, priecāties par neko, vairāk jau nekas par to dots mums nav, vienīgi sajūtas, ko paši sev liedzam, jo baidāmies būt sāpināti. Būt paši, parādīt ka esam ievainojami.

Piedzēries
Atbrīvojies

Tad kāpēc gan lai vēlētos nopietnas attiecības? Kāpēc, lai kādam no Jums uzticētos, kāpēc lai meklētu mērķi dzīvē? Priekš kam? Kāda sautīga mērķa labad, lai kļūtu līdzīgs Jums, kas ar vienu roku ņem ar otru grūž prom. Lai meklētu tikai priekš SEVIS....

 Sapņi, man bija daudz sapņu, sieviete, kurai ziedotu visu, karjera lai nodrošinātu sevi un sev mīļos, bērni, kuri kļūtu par manu dzīves jēgu... Mērķi mazāki un lielāki... Viss tas ir kaķim zem astes...

 Varat man teikt, ka esmu vēl jauns un galvenais ir gribēt, tad viss būs. Tomēr vairs negribu, ne sapņot, ne censties, ne izvirzīt mērķus. Ticība ir zudusi.

 Tik daudz kāpēc un tik pat daudz vilšanās...

Bez mitas viņš skrēja
Ķēra un grāba
Zirnekļa tīmekļos pinās
Tik vien kā sāpes palika viņam

Viņš stāvēja, pēdējie soļi, pēdējie metri, tad pavērtos nebūtība, vienaldzību nomainītu klusums. Var jau būt, ka vieglāk ir dzīvot veltot tikai visu uzmanību sev. Var jau būt, ka jūtām nav vietas šai cilvēcības pārpilnajā pasaulē, var viss būt. Tomēr lai cik varētu dažādu iespēju, izvēle palika pie spējas just, kas atveda viņu kraujas malā.....

Apsēdies un padomā
Lai citi skrien, lai mirst
Bet tu gan apsēdies
Sapnim ļaujies

Dīvaini daudz sms...

Zem aukstuma segas
Zem lietus jumta
Zem ziemeļu saules
Brūnuma pigmentu meklēt ejam

Notecējis skaistums
Izlietots tampons
Sadauzīts spogulis
Tas viss, kas no jaunības..

 Daudz izglītības iestāžu vadītāju vienā zālē un klausās pāris sievietēs, kuras māca viņiem Eiropas valodu. Māca kā apgūt, kā labāk pielīst Eiropas naudām. Turklāt tik muļķīgi jautājumi, ka pat pirmklasnieks varētu nosarkt, ja vien nebūtu latvietis... Tomēr taisnība, ka labāk divreiz pārjautāt kā ielīt, nekā netrāpīt un neielīst pakaļā kādam.

 Dzīve uz parāda, attiecību īslaicīgums, prasību pret otru nesamērīgums ar to ko spēj dot pretī. Ironija, sarkasms, cinisms, stulbums... Prieks, ka mēs kļūstam no dienas savtīgāki, maznozīmīgāks kļūst apkārtējais, koncentrācija uz sevi. Līdz ar to arvien vairāk ievainojami, sāpināmi, neticīgi...

 Kad viņa sēdējai aizvērusi acis un lūpas sarāvusi pavisam maziņas, viņas bālā seja atgādināja, zārkā guldīta cilvēka seju, miers, pat zināms prieks par to, ka beidzies. Tomēr vilcienam apstājoties acis atvērās, seja pamodās un atausa skumjas, ka tas tikai sapnis....

Miegainās vēsmās, sajūtas bālas
Pieskaras sejai, glāsta salti
Iesūcas caur acīm
Dvēseli pārklājot aukstu
Rudens rasu...

 
Divas atmiņas šajās brīvdienās nelika mieru, viena ar 7 sms, otra ar 2 sms...

 
Izrādās esmu arī kādai „sūrstoša skabarga”, un atriebīgs otrai. Dīvaini, kad viņas izvēlējās aiziet, tad nebiju ne sūrstošais, vai atriebīgais...

Lai cik nebūtu dīvaini, bet dažreiz pietiek tikai mazliet miesas un dzīve liekas skaistāka...

Maigi pieskaroties
Mānu tevi – sevi
Par zvaigznēm
Mīlestībā stāstot
Meloju kā tev tā sev
Soloties līdz kapa malai
Malduguni sēju
Tev un sev...

 ---------

Vīrs melns un raupjš
Tas atnāci par prieku nāvē
Par sāpēm sievietēs
Un miglu māņiem
Pastāstīt
Un tādēļ vīrs
Kas melns un raupjš
Pie durvīm pieklauvē
Tik never tās neviens
Jo neticēs, bet cerēs...

Man slinkums vēl ko rakstīt, teikt, vienalga vienlīdzīgi tas... man un Tev...

Krītā zīmētas lapas krīt,
Pret izlietnes malu sizdamās
Pret rītu sapūst lietus piles
No ūdens izpeld zivis

Vientuļa lapa kokā
Zarā vientuļā klusi
Karas un nosmok
Līdz dzeltena
Un krīt

Ik pa laikam  sanāk uzskriet uz kādu jaunekli, vai jaunieti, kuri stāstot par savām aizraušanām piemin politiku. Ka, lūk, viņi iesaistās vienā vai otrā partijā, un viņi tad nu būs tie jaunie Latvijas cēlāji. Var jau būt, pat lai vecas viņiem... Tikai neticu...

 Paldies, man iet labi, dzīvoju savā mazajā pasaulīte, pa retam ielūkojoties lielajā. Klusi pasmaidu un atkal ierāpjos pie sevis, kur var netraucēti sapņot, nīst, dusmoties uz visiem, un visvairāk uz sevi...

 Lēni pieskaroties ādai sajust, maigi glāstot izģērbt, kaisli skūpstot iekārot... ieiet, izjust, iemīlēt, varbūt....