|
Piedzēries
Atbrīvojies
Zināt, kas ir vissmieklīgākais, ka tu centies aizbēgt, paslēpties,
centies pievērsties pašam pliekanākajām baudām, lai tikai nebūtu Jūs visus jāienīst,
lai tikai nebūtu jāparāda savas patiesās sajūtas, lai nebūtu atkal Jums jānotic,
atkal jācer. Tas ir pārāk nežēlīgi. Varat man teikt, ka esat labi, saprotoši un
nekad apzinīgi nevēlēt nevienam ļaunu, īstenībā pat neko sliktu, un tam ticu,
bet tai pat laikā tas lieliski izdodas, arī man. Neesmu labāks par Jums, varbūt
tikai sliktāks. Varbūt tikai prasīgāks pret Jums un mazāk prasīgs pret sevi. TOMĒR
TAS ESMU ES un man sāp. Man sāp, kad viens no Jums pamanās atsūtīt īsziņu, ka
esmu labākais kas dzīvē notici, bet labāk šķiramies, Jūs pamanāties saražot bērnus
ar citiem, un tad mēģināt atgriezties, pārmetot man atriebīgumu, nevēlēšanos
atgriezties...
Tad kāpēc gan lai vēlētos nopietnas attiecības? Kāpēc, lai kādam
no Jums uzticētos, kāpēc lai meklētu mērķi dzīvē? Priekš kam? Kāda sautīga mērķa
labad, lai kļūtu līdzīgs Jums, kas ar vienu roku ņem ar otru grūž prom. Lai
meklētu tikai priekš SEVIS....
Sapņi, man bija daudz sapņu, sieviete, kurai ziedotu visu,
karjera lai nodrošinātu sevi un sev mīļos, bērni, kuri kļūtu par manu dzīves jēgu...
Mērķi mazāki un lielāki... Viss tas ir kaķim zem astes...
Varat man teikt, ka esmu vēl jauns un galvenais ir gribēt,
tad viss būs. Tomēr vairs negribu, ne sapņot, ne censties, ne izvirzīt mērķus.
Ticība ir zudusi.
Tik daudz kāpēc un tik pat daudz vilšanās... |