Laikam jāpielīdzina cilvēki grāmatām, skaistos ādas vākos un nobružātas viena lata lubenes, jo kas tad no cilvēka paliek pāri pēc tam kad noņem ādu, muskuļus, asinsvadus un kaulus savāra ziepēs? Pāris lappuses dvēseles, kurās visās pamatdoma ir un būs tikai viena – es esmu cilvēks! Bet kuru gan tas interesē? Tieši tāpat kā ar grāmatām, lasām un kādu momentu ir interesanti, varbūt pat no kādas labākas/sliktākas grāmatas iegūstam kādu atziņu dzīvei, mirklim, sapnim. Varbūt sākam izprast savu dzīvi labāk vai sliktāk, jo nekas nav vienveidīgs. Tomēr apziņa, ka tā ir tikai grāmata mazina realitātes sajūt, ļauj dažreiz no tās aiziet. Lai arī atceramies bērnību, kad grāmata bija dzīva, Vinijs Pūks bij tepat aiz bērnu dārza mežā, tikai neredzējām, jo nožogojumam kāpt pāri bija bail.

Līdzīgi ir ar tām grāmatām, kuras slēpjas cilvēka ietvarā...

Bet šo salīdzinājumu jau laikam kāds gudrāks par mani ir reiz izteicis.. Garlaicīgi...