.

Maigas lūpas, tikko jaušami pieskārieni, elpas paātrinājums... un pacietība, pacietība.... vispār tā ir necilvēcība ;p

nezinu kā citiem, bet ik pa laikam man uznāk vēlme skatīties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem un iedomāties, kādi ir, kādi bija, kādi būs. Dažreiz pat iznāk izteikt savās domās spriedumus, apgalvojumus, ko īstenībā neesmu tiesīgs izteikt, kuri var būt maldīgi, vai pat gluži pretēji realitātei. Iedomājoties par to, gribas sevi ierobežot un uz kādu laiku pat izdodas, bet tad atkal... Dažreiz saprotu, ka vērtēju viņus, bet gan sevi, pēc viņu vizuālā veido, pēc tā kāda ir viņu sejas izteiksme, kustības, acu spīdums [blāvums].Vienkārši veidoju asociācijas par sevi viņos. Bet varbūt arī nē, kas lai to zin...

Šovakar ja pietiks pacietības rakstīšu par Jums ko esmu pievienoju sev draugos, personības neparādīsies, tikai manas domas, ka kādam izdosies sevi atpazīt... nezinu vai tā būs veiksme, vai neveiksme, to izvēlaties katrs pats...

( Tadu aidā pretī saulei! )

Sirds ar vētrā nolaistiem spārniem

Lūpām pavērtā čukstā

Aizdzen zaļumu spilgto

Svelmi sniedzot tā vietā

Kaisli pret ķermeni kairo

Līdz sadeg svelmē prāts

Vien jūtas kā viļņu putas

Pret klintīm bangās šķīst

Es veros bedres tukšumā

Tur rītu guldīs kādu

Dzīves gurušu

Aizgājušu klusumā

Vien atmiņas...

Nojūgties un aizmirst visu

Nojūgties un aizmirst sevi

Aizvērt acis sajust zemes valgo dvesmu

Kas uz acu plakstiem birst...

Mūžam lietū stāvēt

Mūžam mitrumā dzīvot

Ļaut lai caur porām skumjas

Līdz ar drēgnumu sūcas

Pazust no pasaules klusi

Ielienot alā mitrā

Ar sikspārņiem sarunas vest

Aizmirst cilvēku sevī

 Tu mēģināji smaidīt ar nokavēšanos, pēc aiziešanas, pēc mirkļa, kura būtību nepaskaidroji, un tagad gaidi, lai smaidu pretī. Bet nezinu vai drīkstu smaidīt atkal nezūdot purvā?

Lai pajūk viss, neesmu iemīlējies, tikai aizrāvies, bet tas jau ir dabisks stāvoklis man.

Kad pamanu sievietē cilvēku iemīlos vai zaudēju interesi pārgulēt...

Neizjust orgasmu, neizjust baudu, tikai pienākumu, tikai fizioloģiskas nepieciešamības apmierinājumu. Lietus pilieni, steiga uz darbu, steidzams darbs, gandarījumu pusdienās notiesā nogurums. Vakarā kafija, nevis baudījums, bet enerģijas uzturēšanai, skaista meitenes figūra, paliek tikai attēls, jo iegūšana prasa pārlieku lielu piepūli, rīt darbs.

 Sapņus neatceros, jo miegs ir sadraudzējies ar bezmiegu, gulēt nomodā.

Nākošais rīts, auksta duša modinātāja vietā, kafija acu atvēršanai, skrējiens uz darbu un viss atkal no sākuma.

Noskuvos, palika vieglāk, labāk. Dažreiz palīdz pat tādi sīkumi, lai savāktos un spētu pretoties ikdienas rutīnai, kurai jāpateicas par labklājību, par augļiem, kurus vēlāk var ar brīvu roku izsēt neauglīgā zemē, lai gūtu mirklīgu baudu - sievietes, sarunas par neko un visu, alkoholu, Grāmatām...

Dievs ir tukš, tāpat kā es... [izlasīju]

Viena kafija, viens sidrs un mājās, nez kas notiek, ka nepavedam?

Detecting feelings  

Nogurums........ [ok]

Darba apjoms..........[ok]

Sievietes..... [failed]

Grāmatas......[failed]

Un tomēr neskatoties uz augstāk minēto pašsajūta ir lieliska. Īstenībā vislabāk ir pārliecināt sevi, ka tas viss patīk, kas pēc būtības ir taisnība, tais brīžos, kad nogurums mēģina pārspēt.

Par bomžiem, šovakar autoostā viens pienāca prasīt cigareti, vispirms latviski uzrunāja, tad krieviski mēģināja. Tomēr laikam arī viņu starpā ir konkurence, ja jau pacenšas savas mērķauditorijas priekšā... Cigareti protams neiedevu....

Sen atpakaļ man reiz ļoti dārga meitene pajautāja vai ir iespējams atgriezties, sameloju ka nē...

Pārkāp pār slieksni

Piesēdies

Lai varam acīs viens otram

Skatīties...

fleur

bez sāta lietus kapā dvēseli

kas atvērusies ticībā

kā pavasara salnai - zieds

Ietīt miglā dvēseli savu

Lai neredz neviens

Tik māņus un rēgus

Dvēseles vietā redz

undensroze

Uz ceļiem krīt vīrs sirmu bārdu

Un bruģakmeni skūpsta asiņainu

To minis reiz ir viņa dēls

Bet tagad beigts!

Pret lietus debesīm

Vērš sirmu skatu,

Kur meita atdusas

Pēc asiņainas nakts

Un četriem vīriem krūmājā!

Pret zemi saliecies

Ir ceļinieka skats

Tas ceļā palicis ir viens

Zem ceļa raktu sievu!

Iekš pavasara siltās rūts

Maz putniņš rotaļājas

Tas kāpuram galvu atrāvis

Nu astes galu plosa