Esmu kā senais romietis, kurš iedomājas, ka ir gudrāks un labāks par grieķu vergu, kurš viņu bērnībā iepazīstinājis ar hellēnisma kultūras un zinātnes pamatiem. Vēlāk nododies orģijām, gudri lietojot citu frāzes, atziņas un teorijas uzdodot tās par savām. Bet īsteni neapjaušot, ka uzpūtība, ilūzija par gudrību, tikai mazina manī inteliģenci, personību, cilvēcību, ne papildina esošo.

Man gribējās rakstīt par Tevi, kas manu prātu slēdz, un sirdi laimīgu dara ik mirkli klāt esot un ilgas sēj, kad prom. Par krunciņām kad smaidi, par zīdaino ādu, kad piekārties Tev varu. Par auss ļipiņu kreiso, ko lūpām skaut. Tavu spēku un drosmi, pašpaļāvību un mirkļiem par pārlieko pašapziņu. Par spēju mīlēt, un kaislīgi atdodoties gūt. Par visu to kas sapņos manos reiz bijis. Tomēr man nav ko rakstīt par Tevi, ilūziju manos sapņos.