Mūžam lietū stāvēt

Mūžam mitrumā dzīvot

Ļaut lai caur porām skumjas

Līdz ar drēgnumu sūcas

Pazust no pasaules klusi

Ielienot alā mitrā

Ar sikspārņiem sarunas vest

Aizmirst cilvēku sevī

 Tu mēģināji smaidīt ar nokavēšanos, pēc aiziešanas, pēc mirkļa, kura būtību nepaskaidroji, un tagad gaidi, lai smaidu pretī. Bet nezinu vai drīkstu smaidīt atkal nezūdot purvā?

Lai pajūk viss, neesmu iemīlējies, tikai aizrāvies, bet tas jau ir dabisks stāvoklis man.