Raudu vienmēr, kad šķiramies. Kad, braucu mājās pirmajā gadā pēc tam, kad aizvedu uz universitāti Ūtrehtā, nobrēcu visu ceļu atpakaļ līdz Rīgai.
Bet pārējā laikā viss ir mierīgi. Sazināmies, kad sirds liek. Bērns dzīvo, priecājās, skumst, aug, kļūst aizvien gudrāks un skaistāks un patiesībā atliek tikai priecāties. Un es priecājos. Vairāk par bēdāšanos. Un lepojos. Un skatos, kā vina iemanās nepieļaut manas kļūdas, kuras varbūt viņu apdraudētu, ja būtu palikusi tepat blakus. Skatos un mācos. :) Viņi ir gudrāki par mums. Un vieglāki. :) Mūsu bērni.