Es šito nesapratu. Jo pie terapeita gāju pavisam īsu laiku, piedevām pie cilvēka, ko pazinu arī ārpus terapijas. Secināju, ka tikpat labi varu runāt a) ar sienu b)ar jebkuru savu cilvēku - kaut vai pretī sēdošo tramvajā
Tad nu mans diletanta jautājums no malas - vai analīze, rakāšanās sevī nav mērķēta uz to, ka tu sakārto attieksmi pret kādu jautājumu un soļo patstāvīgi tālāk? Vai tā gadu gadiem iešana pie terapeita nav viņu vai paša radīta attkarība, tip, staigāšana uz kruķiem? Vai sarunu biedra/drauga pirkšana (esi ieinteresēts apspriest manas negācijas)?