es ar, man ar
5 gadu vecumā tēvs no zila gaisa uzdāvināja man pilnīgu brīnumu tiem laikiem un manai apkārtnei - dzidri caurspīdīga stikla tējas tasīti ar visu apakštasīti, skandināvu dizaina tradīcijās, materiāli neparastu kā kristāla kurpītes. No pirmajiem priekiem, protams, es viņu saplēsu. Tēvs mierīgi saslaucīja lauskas, kamēr es stāvēju kā nelaimīgs sālsstabs un noteica, ka tā tas dzīvē mēdzot gadīties. Kad sāku raudāt, viņš uzprasīja vai esmu savainojusies, un kad noskaidrojās, ka ne, tad draudzīgi piebilda, ka tad taču neesot par ko raudāt. Un par šito es vispār viņu dziļi dziļi cienu un mīlu, un pēc šīs teorijas esmu meitene, kas ir kādreiz saplēsusi negaidīti dabūtu brīnumu, bet tas nekas, jo tā mēdz gadīties.