Es kādu laiku centos, jo žēl tomēr, ka tāds foršs sievišķis sevi dzīvu norok, bet tad sapratu, ka nevajag. Katram sava dzīve dzīvojama. Tas ir tāpat kā ar vēlmi mainīt otru. Mēs reizēm ar varu gribam, lai otrs ir laimīgs, bet, ja viņš vēl nav gatavs neko darīt, lai būtu laimīgs, tad - Lai! Nu, lai cieš. mēs nevaram atrast otram princi, kas padarīs laimīgu. Cilvēkam vispirms pašam ir jāsaprot, ka lienot zem rokas, kas viņu sit, laimīga dzīve nav iespējama, tikai tad viņam var sākt palīdzēt.

Bet par māti - jā, ir jāiekārto sava mājvieta, tad arī attiecības ar māti pamainīsies. tas gan nenozīmē, ka māte ko mainīs savā attieksmē, bet cerams, Vendija, sāks visu uztvert savādāk.

šitas man ar māti ir bijis un ir joprojām un būs. vienk es tagad aizsvilstos daudz retāk, pārējās reizes mums ar dārgo ir ieviests jautājums: "ko šodien Tava māte sastrādāja?" un tad es stāstu kā jautrību: "stāstīja man kā bērnu midzināt, jo bez viņas padoma mums bērns jau pusgadu nav gulējis." Dusmu vietā tas ir pārvērsts par joku.