Tāds pats optimisms bija arī tiem, kuri no krievu nometnēm/cietumiem atgriezās. Lidija Doroņina-Lasmane intervijā saka: "Vai dieniņ, nu un tad! Čekists mani iebāza skapītī - nu un tad! Ko tad viņš man var izdarīt? Sēdēju tur sapampušām kājām. Lēģerī to sauc par boksu. Mēs abi bijām cilvēki, gan es, kas tur tumsā sēdēju, gan viņš, kurš mani aizmirsa. Nezinu pat, kuram no mums bija labāk - man bija Dievs, ar kuru sarunāties pa to laiku. Kā bija viņam?"