vaj atceraties vel to gadijumu: bija pasaules apcelotajs alessandro, bija vakarinas, bija viins, bija masiina un muzika un bija manas meitas zvans: brauc pakal, gaidu, salstu ! un viss tika paartraukts un es braucu

kaa pasaule viss atkartojas, ak, kaa atkartojas un cik jociigi tas


bija vakars, bija baars, bija atgriesanas masina, tur 12 zvani no alessandro (vards tas pats, tikai alessandro ne tas pats, 17gadigs deels, un es pat dzirdeju mazliet sapikusu, bet bezgala sarmantu 17 gadigu balsiti, PAAA, kur tu esi ? nu zeens ir kaut kur un jaasavaac)

respektivi piebraucam pie manas majas, ta laikam bij visneveiksmigaka bucosanas manaa muuzaa
jeb arii var to pagriezt savadak steidzigas neveiklas sasietas lupas, man jabrauc, luupas, es saprotu

jo soreiz (sk pirmo rindinju par alessandro), es tiesam sapratu, kaa tas ir, kad tev ir jaabrauc
un ka tas tev nemaina emopcijas pret doto situaciju, bet tev ir jaabrauc

un viss