Tas ir dikti savādāk. Bērns tomēr ir, nu, tāda garantēta lieta. Tu zini, ka tu viņu vienmēr mīlēsi, un reizēm tikai iestājas viegla panika par to, vai bērns tevi mīl (-ēs). Un pietiek laika panikot par paēšanu, apaušanu, mājasdarbiem, "pareizu audzināšanu" un citām nebūtiskām figņām.
A attiecībās tu zini, ka vienmēr vari pazaudēt PAVISAM, ka tā saikne starp diviem cilvēkiem ir nenormāli, nenormāli trausla un pat nav īsti definējama. Un vēl (nu, tas no manis kā no liderīgākā elementa) ir diezgan skaidrs, ka tā ir... (nu, šrinks sadotu pa galvu par vārdu "vaina", un mans šrinks droši vien sadotu pa galvu arī par vārdu "atbildība", bet, kamēr viņi neklausās,) tava atbildība.

Ar bērnu tu zini, ka kaut kad būs jāpalaiž vaļā un tas viss tomēr ir pārejoši. A tādās attiecībās, kuras gribas uztaisīt, kamēr nāve mūs šķirs blablabla, tur katra detaļa ir tāds neizdzēšams tetovējums, ar kuru tev būs jādzīvo arī 80 gados. Vismaz reizēm tā šķiet.

Un tad atkal nāk pankūku un "klausies, aizejam uz filmu šodien" laiks un ir vienkārši skaisti un mierīgi, tā, it kā tā otra cilvēka blakus nemaz nebūtu, ne kā Individuālas Būtnes Ar Sarakstā Minētajām Īpašībām, it kā viņš vienkārši būtu portāls uz kādu pasauli, kurā viss ir labi un katrs atoms mīl katru citu atomu.

Votjā.