Vēl jau kas - tu esi tādā labā trimdnieka situācijā, vari iekš tās Kastaņjolas tā un šitā un visu cmuki izrakstīties, aber te jau tāds pīļudīķis vien i', visi vien otru pazīst, sazin vai būs estētisks un ētisks baudījums lasīt, ar ko tur katr(i)s guļ vai no kā puķes un dzejas sajem, jebšu mēs visi esam saistīti neredzamām saitem, jebšu Cool conecting people, un beigās visam ciemam viena slimība:), pie kam visi pārguļas objekti jau vēl ir dzīvi un pie labas veselības. :)
Lai stāstītu par to "kā es toreiz pisos" tak jāiepoš vēl viena slepenā virtualitāte vai jāgaida 20 gadi.
Un vispār - man perzonīgi liekas, ka iekš tās mīlas nepareizi mīlēdami mēs zaudējam tik daudz no sevis, ka es tās mīlas vairs nemaz negribu. Man nāk vēmiens no manas mīlošās pagājības es. Nodošos ka labāki dārzkopībai.:) Es varu uzrakstīt kā man rukola izauga. :)