Mjā, nu redzi - man pirms gadiem 12 (?) taisīja Viļņas jaunajā ķirurģiskajā centrā sirds operāciju - saūsva vienu iedzimtu caurumu starp kambariem, kur asinis kaut kā ne pa jēgu zļungājās šurpu -turpu. Es toreiz noticēju ārsta padomam - labāk nebūs, sirdij dubulta slodze, ja kavēsies ar operāciju, sekas būs neatgriezeniskas, smaga sirds mazspēja u.t.t. Un labi, ka noticēju ārstam - jo man operācija noritēja ļoti veiksmīgi. Grieza nevis krūšukurvim pa vidu kā parasti dara, bet zem krūts, starp ribām. Dateris teica - lai smukāk, lai nav rēta uz dekoltē. Tikai viņš nepateica, ka tas sāp simts reizes vairāk:) Bet, kas interesantākais - man jau trešajā dienā bija jāceļas un pašai jāiet uz tualeti. Un - ja nemaldos - septītajā (vai tomēr drusku vēlāk?) dienā es viena pati lidoju no Viļņas uz Rīgu mājās. Atmiņas par šo man ir ārkārtīgi spilgtas. Arī par salšanu atmostoties no pilnīgās narkozes. Un par to, kā man narkozi iedeva par strauju un es paguvu "nomirt" pirms iemigšanas. Un par to, kā to mākslīgās elpošanas šļauku rāva ārā no elpvada, un kā tad bija jāklepo un jācīnās pēc pirmā īstā elpas vilciena. Un tās sāpes pirmajā diennaktī reanimācijā, - es nevarēju atvērt acis un negribēju, ka ir kāds tuvinieks klāt, jo tikai tuvinieka klātbūtne pati par sevi radīja papildus mokas un slodzi. Tāpēc es arī ītsi neticu mītam, ka ir labi nomirt, turot kāda laba cilvēka rociņu. Lai gan ej nu sazini - visādi var būt, droši vien atkarīgs no nāves iemesla un situācijas. Nu jā, bet kāpēc es to visu stāstu?... Tāpēc, ka kopš tā laika ārkārtīgi baidos arī no visniecīgākajām operācijām un manipulācijām, un vairos cik varu. Esmu jau izvairījusies no kakla skriemeļu diska trūces operācijas ("atdevās" tomēr atpakaļ nolēmētā roka) un no kājas potītes saites operācijas (kāja pati iestaigājās un piemērojās situācijai, ka tās saites tur vienkārši nav). Bet izskatās, ka tās pēdas tomēr būs jāoperē... bet negribas.