Teorētiski tas tā ir - jo šādā gadījumā neviens cits IT KĀ neiespaido manu izvēli. Praksē tas nozīmē, ka nemiers un neapmierinātība ar sevi iestājas citā brīdī, proti - pirms lēmuma pienemšanas. Un ja kaut kas saiet dēlī, tad vēl var sevi lamāt par to, ka esmu bijusi tik stulba un kā es kaut ko tik muļķīgu varēju izlemt. Bet apkārtējiem ir vieglāk.
Es domāju – ja es ietu pie Antonio konsultēties, viņš man noteikti teiktu, ka ir lietas, kuras es ietekmēt nevaru un man tas ir jāaptver.