Es ļoti labi varu iedomāties, ka Lenoksai būtu slepens mīļākais. Man toties būtu grūti iedomāties, ka viņa maksātu psihoterapeitam par padomiem, kā kādu noprecēt, lai varētu trallinādama cakainā priekšautiņā stāvēt pie plīts.:)

Man jau liekas, ka daži ļaudis grib to, kas atbilst viņu dabai, iegūst to un ir laimīgi, bet citi tiecas pēc kaut kā, kas viņiem īstenībā nav vajadzīgs un nolemti mūžīgam gruzonam: gan tad, kad nedabū, gan - vēl vairāk - tad, kad dabū.