Gadījums iz dzīves. Mans jaunākais reiz vienā pastaigā pie dabas krūts ņemas stāstīt, ka viņam, lūk, klasē esot tur tāds un tāds puika. Puika, protams, kā visi citi šai vecumā (ja nemaldos, tad klase bija kāda 4) tikai nedaudz lēnāks un kautrīgāks, no kā visi pārējie viņu veiksmīgi apceļ. Es pajautāju savējam vai viņam tas liekas normāli, jo uz apcelšanu puika pats neuzprasās. Uz ko dēls pēc pārdomu brīža atbildēja, ka laikam tomēr nē. Un tad es viņam pajautāju, ja jau viņam tas neliekas pareizi, kapēc lietas labā viņš neko nedara? Fināls šim stāstam tāds, ka mans puika bija kaut kam sadevis pa ausīm par klasesbiedra apcelšanu un tagad viņi ir labākie draugi jau gadus 4.
Gatavas receptesman nav, bet parasti gadījumos, kad manēji stāsta par nūģiem klasē (viņu izpratnē), es viņiem uzdodu domāšani jautājumus.