zini, es te tieši tikko santā lasīju rakstiņu, par (tipa)ūberpārliecinātu par sevi vīrieti, kas kundzīti kacināja šitādā pašā manierē, nu līdzīģā - ak Tu mana Dieve! un tā pāris dienas, pēc tam bams kā ar giljotīnu un nedēļu vēsums, klusums kā islandē, pēc tam atkal uzpeld un šitā vislaik. Un viņa tik kā vistiņa katrreiz skrien uz svilpiena, bet pašai ta konkrēti besī. pēc tam dāma atklāja no viņa drauga, ka tas vīrietis reāli mīlot viņu, bet nu ka bail no apdedzinšanās tapēc tā ģorgājās. Un viņai ar šito pietika, lai viņas apmātība būtu cauri, aizgāja ar lepni paceltu asti :)!