paldies par sapratni :) no sākuma es visu ļoti pārdzīvoju, bet tad izstrādāju politiku "tvert vieglāk" + "cilvēki ir dāžadi" :) redzu apkārt, ka mātes viegli slīgst galējībās- vai nu tēvs izvēršas par tādu gaidu / ilgu / sapņu objektu (reti parādās, pārējā laikā tiek gaidīts), vai arī iedveš bērnam : tēvs tev šads un šitāds, pēdīgs vepris :) es ceru, ka man izdevies nobalansēt situāciju, ka tēvs ir viens no visiem burvīgajiem radiniekiem un tuviniekiem, kuri nu nav neviens bez īpatnībām, bet tāpēc ne mazāk mīļi ,,, nukaukātā :)