Vot tas jautājums "kam tev tas vajadzīgs" ir nepareizs pēc būtības. Ir jājautā, kas tam sīkam ir vajadzīgs.

Lai nu man kāds tas fāters bija, bet man ar māmiņa neliedza ar viņu tikties. Katru vasaru kādas pāris nedēļas pie viņa sūtīja padzīvot. Varjaubūt viņai arī kāds jautāja - a nafig? A kā - jūs vispār sarunājaties? Varbūt.
Es neko par to toreiz nezināju. Zināju tikai, ka manam fāčam problēmas ar dzeršanu, tāpēc pie mums nedzīvo.

Bet pie viņa bija forši. Un bija tāda īpaša sajūta - tēvs tomēr.
Sarežģīti tas viss ir.
Lai nu kādi mums tie vecāki, bet savējie ir un paliek savējie.