es gribu seit pierakstīt ikdienišķo dzīves plūdumu, hronikām un memuāriem
tikai mani nomāc lielais draugu skaits, cerams, ka nelasa, jo neko tādu gudru jau es nerakstu un nerakstīšu
un skirot cilvēkus un likt zem atslēgām man ir cilvēcisks slinkums
pavadu svētlaimīgu un miegainu vakaru, lasot www, cibu, cāli, vēl kauko
meita un māsa kaukur lejā rosās un ir tīri jauki
man bija iepēja satikt vīrieti jau šovakar, bet tā kā miegs, tā kā slinkums
mīla šai periodā man nav prioritāte
rītdien iecerēts frizieris, rudens drēbju pirkšana un romantisks vakars/nakts .. ar viņu
viņš nav 200% ideāls, bet pēc patiesi ilgiem un visaptverošiem pētījumiem (un tas tiešām nozīmē ilgu un padziļinātu izpēti ar izmisuma elementiem un ar visiem iespējamiem ekscesiem) esmu sapratusi, ka neko labāku es dabūt nevaru ,, es neko labāku ATRAST nevaru
respektīvi, citi vīrieši man krīt uz nerviem vairāk un esmu nogurusi no visām atklāsmēm, šobrīd man pietiek
un es pat nekāroju vairs vētraini iemīlēties
jo esmu to izveikusi vairāk kā jebkura cita divkājaina būtne un esmu godam savu nodevu metusi šai lauciņā
bet tā nu tas ir . man ir 39 un es rakstu disertāciju - un manas ambīcijas ir parādīt ka SPoikāne rubī topiku
jo ezeri ir kā cilvēki un cilvēki ir kā ezeri un man ir materiāli gan par vieniem, gan otriem
respektīvi es gribu, lai manas lekcijas par ezeriem cilvēkus noved pirmsinfarkta stāvoklī