visu ceļu toyotā domāju

Bija 2000. gada vasara, man bija 31 gads, 3 augstskolu diplomi, svaiga doktorantūra, svaiga vietiņa universitātē, iesākti rakstiņi, visas iespējas 4 gados dabūt grādu,,, un dzīves alkas, un sajūta, ka dzīve paiet garām nedzīvota, ka es vairs nespēju turpināt drāzt pa šo taciņu

kopš 1995 pamatā bērns un darbs (un pirms tam pamatā darbs un studijas),, dzīves alkas: man ir 31 un es neko NO DZĪVES nezinu, tikai darbs-mājas-darbs-mājas ,,, jā un vēl vienas dakteres izsniegtā diagnoze "priekšvēža stadija", kas protams, saasina pārdomas, ko es no dzīves gribu un vai Dr vāciņi ir akurāt tas, ko es gribu paņemt zārkā līdza :)

"disertāciju rakstīšu kad man būs 40" - nolēmu, tai laikā protams īsti nevarot iedomāties, kad man būs kādreiz 40 un disertācija

toreiz mani mērķi bija: dzīve - randiņi, vīrieši, mīlas meklējumi, vēl - nauda, ceļojumi, sava māja
pamatmērķis bija atrast īsto vīrieti,,, bet nu ,, paši ziniet kā ar tiem īstajiem, beigās iepatīkas pats meklējumu process

1. es šausmīgi notriecu laiku, šausmīgi. man nav žēl laika, kas pavadīts bāros, restorānos, pastaigās un sarunās - ne minūti, pat ne tas vakars ar maniaku. bet man ir žēl laika, kas nonīkts pie pastakastēm, čata un vienkārši "sēžot ar domām par tevi". es būtu varējusi uzrakstīt 2 disertācijas, iztērējot kaut 50% laika šim mērķim. un ne jau disertācija - man ir profesionāli robi - tā pati statistika, zinātniskais rakstības stils utt,,, ja 8 gadus notriec, robi rodas

2. dīvainā kārtā man ļoti veicās ar karjeru, projektiem - jo vairāk pavadīju laiku čatos, mailos, randiņos, emocijās un meklējumos, jo labāk man gāja karjerā,, uzdrošinos teikt, ka cilvēki mani mīl un mani izvēlas - par ko nezinu. mana hipotēze - cilvēkiem patīk laimīgi cilvēki, kas dara to, ko grib.

3. vienu brīdi man likās, ka esmu pilnīgi pazaudējusies šais dzīve smeklējumos, un disertācija man nevūs nekad, es visu mūžu tekalēšu pa randiņiem

4. bet visam ir savs sākums un gals, evolūcija met riņķi pa spirāli, un vienu brīdi es atkal sāku rakstīt disertāciju, jo -

5. bija 2008. gada vasara, man bija 39 un man dzīves pietika uz šo brīdi

atskatoties atpakaļ, atgriežotie spie mērķiem :
mīlas, randiņi, vīrieši, ceļojumi, nauda un māja, dzīve - man visa pietiek

laiks ir notriekts, tā ir žēl, bet tāda ir tā cena. esmu satikusi visādus tipus, piedzīvojusi visāda veida attiecības, izbaudījusi visāda veida emocijas, esmu guvusi ieskatu topikā "vīrieši un ko ar tiem iesākt". esmu apceļojusi visādas zemes, man ir pat 2 mājas, man ir savi cirslīšstāsti - skumjie un jautrie ,,, man drusku pietiek un gribas pastrādāt

Gesta Berlings piecēlās kamanās un sauca: "te brauc 100 000 skūpstu un 10 000 mīlas vēstuļu īpašnieks "

pieņemu ka 50 gados pēkšņi atjēgšos, ka dzīve paiet bezjēgā un kaut kur atkal metīšos :)

bet šobrīd - man ir 39 un es rakstu disertāciju ( so 1 gadu ātrāk kā plānots)