Tā kā es pēc pārliecības nikur neeju - ne uz kīnō, ne izstādēm, ne restorāniem - tad mierīgi.
Tas nozīmē tikai to, ka es rīt atkal sapakoju bērnu un vīru un, kā reize, 10 h atkal ziedošu LV fona monitoringam.
Man, redz, atkal ir sajūta, ka dzīve ir tur ārā, un man tur ir jābūt - nu tur, pie dīķa.
Ģimenes dzīve vismaz neiet garām - ģimene brauc līdzi :D

Bet dreifēt laikam nekad nesanāks. Visu laiku jāplosās un jāmācās. Nu mums te visi tādi dulli darbā - arī 40 gados neapstājas attīstībā.

Nu jā reizēm ir tā, ka ir nauda, bet tērēt nav laika :D
Sou - kurš teica, ka īstā dzīve ir šopings un filmas?