Tur, kur tagad Alūksnes ezers bango un šņāc, kur zvejnieki dziedādami izmet tīklus un ķīri, brēkdami pēc zivim, skraida - tur vecos laikos divi saimnieki esot dzīvojuši. Viens no tiem kalpojis melniem gariem un bijis ļoti bagāts, tā kā viņam bijušas divas klētis ar labību piebērtas un trešo klēti jau sācis celt. Otrais kalpojis baltiem gariem un bijis ļoti nabags: aizņēmies uzturu no sava bagātā kaimiņa, iekritis dziļos parādos. Reiz kādai augstai svētku dienai nākot, bagātais sataisījis brangu mielastu, lai ar savējiem varētu labi pamieloties. Nabagam turpretim nebijis ne maizes kumosa, ko mutē bāzt. Tas nogājis pie bagātā un lūdzis, lai par šo apžēlojoties un aizdodot vēl kādu mazumiņu. Bagātais sadusmojies, izdzinis nabagu bargi laukā, teikdams: labāk lai gādājot, ka vecos parādus nomaksājot, citādi šis izdzīšot no paša istabas vēl. Nabags raudādams gājis uz māju, nosēdies uz akmeņa, kas bijis abām mājām par robežu, pielūdzis sirsnīgi baltos garus, lai par šo apžēlojoties un izglābjot no niknā kaimiņa rokām. Vēlāk apmierinājies un pārgājis mājā. Ap pusnakti tas izdzirdis savādu troksni uzmozdamies. un ieraudzījis pilnu māju baltu garu. Tie teikuši: «Ņem visu, kas tev pieder un bēdz no šās vietas, jo mēs par viņu vadīsim ezeru un izpestīsim tevi no tava nežēlīgā kaimiņa nagiem.» Nabagais saimnieks tūliņ steidzies ar savējiem, ar savu īpašumu, no tās vietas projām un apmeties uz kāda kalna. Te briesmīgs negaiss nācis, kas šņākdams, krākdams, ūdeni nesdams, nolaidies zemē un aprijis bagāto ar visu viņa mantu. Bet mākoņa otrā daļa nometusies tur, kur tagadējais Alaukstes ezers. Tur, kur bagāto kaimiņu ūdens apslīcinājis, tur radies Alūksnes ezers. Vēl tagad Alūksnes ezera dibinā varot saredzēt bagātā kaimiņa mājas - pat cirvi, kas jaunceļamās klēts paksī iecirsts.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: