Nav jau īstenībā ne par ko skaust, ne par ko spert. Tā nebija nedz gaušanās, nedz uzprasīšanās uz mierinājumiem vai sazinko. Tikai tāda mirkļa noskaņa pēc padsmit gadus vecu dienasgrāmatu - rakstītu biezajās rūtiņu kladēs par 96 kapeikām - pāršķirstīšanas.:)
Un, jā - bija brīži, kad es būtu varējusi laiku un enerģiju investēt citādi, un tad man, iespējams, tagad būtu tas, kas Tev. Bet tajos brīžos bija citas prioritātes, un es darīju to, kas man likās - nezinu pat vai pareizi, drīzāk - tā, kā tobrīd jutu. Bet arī tās investīcijas nav nesušas cerētos augļus, un ir tā, kā ir, bet neviens nekad nepateiks, kā būtu, ja būtu, vai ne?:)
Un iespējas būt laimīgai ir gan manā, gan Tavā situācijā. Tāpat kā miljoniem citu.:)