Christian Boltanski

telpa aiz smagiem aizkariem

pilnīgi tukša, tumšs, spuldziite vada galā un balss čukst cilvēku vārdus: angelo, džuzepe, anna, andrea,

uz sienām bildes, tev uzreiz ir skaidrs, tās ir to cilvēku bildes, tu tuvojies un šī balss čukst angelo, džuzepe, anna, andrea
un mēģini saskatīt kaut ko šais bildēs, bet redzi tikai savu ēnu un tad tu sakod žokļus un gribi mesties ārā

elīza nesaprot, tad viņai rodas ideja, ka mums jāieiet iekšā un jāpasaka savi vārdi - skaļi jānosauc savus vāardus, tad varbūyt mēs redzēsim tos citus

mēs ieejam tumsā, pasakam savus vārdus, bet tik un tā redzam tikai sevi,

un tad - lasam prgramminu - izstādes kodols ir mākslinieka sirds otrajā stāvā
mēs ejam to meklēt

aiz samta portjerām - dunoņa

tur ir tā sirds, tur ir tā sirds - Elīza sauc !

un mēs izejam cauri vieniem aizkariem, cauri otriem -

gara, šaura, tumša telpa, atkal kaila spuldzīte un sirds puksti - dobji

nevarējām saņemties iziet cauri telpai
un tad tomēr izgājām cauri
sajūta - ka esi šķērsojis savu dzīvi, ar mazu plaukstiņu savā, šo sirdspukstu pavadībā

un tādā garā, tādā garā

veinā telpā - visas 20.gs. telefongrāmatas - lai glābtu cilvēkus no aizmirstības, kaut kā tā

arī Rīgas un Jūrmalas telefongrāmatas atradām