nu vot, nē, draudziņ. nepadošanās mācoties rāpot un dzīvot ar prieka enerģiju- tas viss jā, tā ir. bet atslēgvārds ir "pamodies un gatavs"- tas nozīmē tomēr to vajadzību pēc atpūtas, līdzsvara. jo šito veco kapitālisma asinsūcēju toksisko dziesmu par hardworkeriem un haiačīveriem un 5am/24/7 "būt resursā" zem mana loga nedziediet.
tā ir atkarība un atkarības visas ir līdzīgas un neveselīgas.

"dara/pakrīt/dara"- to visu var noteiktos posmos, periodiem (vēlams, ne bezgalīgiem). taču ir jābūt līdzsvaram, kontrastam, mieram.
šitā visa aknas darbā likšanas kultūra ir viens no pašdestrukcijas veidiem, iespējams, ienesīgiem, bet pašdestrukcija. tas ir sociāli pieņemāks alkoholisms vai markomānija. es tiešām uzskatu par nekauņām tos, kas raksta 7.30


ar laiku jau pieaudzis un profesionāls smadzeņu darba darītājs domāju, ka saņem dažādus signālus par dzīves turēšanu līdzsvarā. veselība. novecojoši vecāki. irstošas draudzības.

skumīgi, jo lieki jūtošamies dzīvesdraugi un no tā izrietošās drāmas.

nene, mīlulīt.

es līdz kādiem >35 tā sludināju, ka padarītais un nopelnītais ir galvenā degviela, naktīm sēdēju, terabaitiem powerpointus esmu sataisījusi: nu un? un kas no tā? tas bija tikai darbs, tas atnesa tikai naudu (un dažos posmos- pat to tā mazāk).


Es totāli negribu neko no visa šitā "mirt darbā" vairs ne kripatu.
Man patīk tā dzīve, kas ir ārpus 'darba' vismaz tikpat stipri- ēst maltītes lēni. Izgulēties. Sarunāties. No rīta izlasīt garu rakstu. Aiziet uz špagatu vai kačalku. saruāties pie maltītēm, neceļot tālruņus, nerijot zoomā, nerijot trijsstūrmaizes. Kad darīt, tad darīt gudri, ātri, efektīvi. Ja ciest, tad limitēti. (kā reizi šodien noslēdzu vienu ciešanpilnu periodu.)



jo, pat ja mans darba saturs tajā brīdī, tipa, "glābj valsti, eiropu vai kārtējo miļardu." nē, tā nav visa dzīve,

laukā ir maigs rudens un līdz 19:30 man jāpabeidz pēdējais deliverablis, lai nedēļas nodalē darītu svēto NEKO, tas sastāv no daudz maiguma, klātbūtnes un svarīgā.


man liekas, ka ir svētīgi apzināties un pieņemt savus limitus, tsk sava (darba) svarīguma limitus un nemēģināt izsāpēt visas svešās sāpes un vajadzēšanas.

zālītes, iespējams, palīdz mīkstāk ieraudzīt kontūras starp to, ko vajag un to, ko gribas. bet es nenosodu nevienu, taču šitos "močī močī" padomus arī vairs nedotu. jo nu. paletē ir daudz krāsiņu.