Personīgā pieredze;)
Var jau sev iestāstīt, ka "nejūti neko tādu", vari nebūt privātīpašniecisks, vari pat sajūsmināties par viņa pavadoni un pačukstēt viņam, ka "esmu gandrīz viņā iemīlējusies, jo viņa patiešām ir brīnišķīga" un nemaz nemelot to sakot... BET - tā metāliskā garša mutē vienalga paliek.
HVZ kāpēc: varbūt atcerēties kā garšoja tās lūpas un zināt, ka pat ja tas tomēr notiks vēlreiz, tur klāt būs sveša garša: "Tas, ko mēs nezinam, mūs pasargā" - kaut kā tā:)))