Es to personīgi uztveru kā pilnīgi feikas slimības aprakstu. Tādus mūsdienu pagrimusī akadēmija ģenerē ideoloģiskos un peļņas nolūkos.
Tas kas tur aprakstīts ir pilnīgi normāla cilvēciska kondīcija. Pārāk ilga kopdzīvi, pat ja tā nav fiziski uzspiesta, kļūst nepatīkama. Pat ar vis tuvākajiem cilvēkiem. Priekš ekstravertiem pārāk ilga atslēgšanās, pat voluntāra, no sabiedrības ir depresona cēlonis. Man, piemēram, depresonu vairāk uzdzen tieši piespiedu sabiedrība, jo īpašu kaut kur publiski kā darbos vai darīšanās, ja tie nav paša gribēti. Cilvēce nav spiets.
Nav tur nekas TĀDS, vnk diversitātes spēks.