Jā, lasot tavus ierakstus, prātā nāca uzreiz sci-fi grāmatas par reālu izolāciju. Tas uzdzina šermuļus.

Ir bijis tā, ka nedēļu nevienu nesatieku un nesarunājos. Taču, kā jau minēji brīvā griba paliek brīvā griba. Jebkurā brīdī to var mainīt. Taču es justos drausmīgi, ja tiktu ierobežota iešana ārā un visu kontrolētu cilvēki formastērpos, turklāt katru dienu pienāktu ziņas par slimības izplatību un pieaugošiem nāves gadījumiem (jā, skaidrs, ka cilvēki arī mirst no citām slimībam, bada vai nelaimes gad., bet tagad klāt vēl šis). Un vēl jāpieliek pūles, lai neietekmētos no apkārt valdošās neziņas. Varbūt prāts kaut kā spētu pielāgot un visu racionalizēt, taču noteikti nevarētu apgalvot, ka baigi tas viss patīk. Jo īpaši, ja nav neviena cilvēka, ar ko parunāties dzīvē.