Esmupar to domājis. Pieļauju, ka man tas varētu ļoti iepatikties. Un tad es pasāktu reizi gadā doties kaut kur augstu kalnos, lai mēģināt lauzt kaklu. Pārējā laikā staigājot apkārt kā menessērdzīgs, mēģinot ieskapēt līdzpilsoņiem apskatei kalnu bildes un aizgrābtā balsī stāstot cik ļoti un kā, nemaz nemanot, ka nevienu tas neinteresē. Un ar to pietika, lai saprastu, ka labāk aturēties.

Man gan atmiņā, ka tu reiz jau mēģināji uzsākt slēpotājas karjeru, taču tālāk par krodziņu kalna pakājē netiki. Nez, ko pēkšņi tādas pārmaiņas?