Hmm.. tā viegli nevērīgā atbrīvotība, ko nekādi nevar iegūt 11 mēnešus strādājot un tad 1 mēnesi mēģinot "atpūsties" (jo strādniekam jau arī atpūta ir daļa no darba)? apziņa, ka visām šīm itkā raksturu norūdošajām grūtībām (nu tur - apnicīgi projekti, termiņi, priekšnieki, kolēģi, bezmērķīga piepūle utt.) var pārlekt pāri un nemaz īpaši nepārdzīvot un dzīvot visumā piepildītu dzīvi? ka vesela vērtību sistēma ("jo vairāk darīsi, jo vairāk būs", "jo vairāk būs, jo labāk būs" utt.) ir tikai diezgan relatīva un vismaz daļēji pašu izdomāta?
nez