Nu, kaut kā uz saviem 40 mani hormoni mani ir drusku ieregulējusi uz to, ka gribās tīri cilvēcīgi pēc sevis kaut ko atstāt; lai vismaz kaut kādā līmenī es varētu sajusties, ka kaut kādu mazs pasaules pleķītis caur tai skaitā manu darbošanos, ir kļuvis vismaz uz laiku košerīgāks.

Ar māgslu esmu uz jūs, ar zinātni profesionāli neesmu nekad nodarbojies, tātad vispārēja atzinība man īsti nespīd, bet vismaz mans darbs rada dažreiz iespējas sataisīt lietas foršāk, nekā viņas būtu bez manas līdzdalības.

Citu jēgu es darbam neredzu, kā apmierināt šāda tipa tieksmes. Viss pārējais ir piespiedniecība.