| |
| |
Es nezinu, vai tā tiešām ir. Es jau it kā pirms 12 gadiem daļēji uzrakstīju stāstu krājumu. Toreiz cilvēki teica, ka pārāk poētiski, salkani, nerezonē (nesaskan ar viņu vidi). Tagad pagāja 10 gadi, sāku rakstīt grāmatu. Iedevu izlasīt manuskripta pirmās 70 lpp cilvēkiem(draugiem), šie cilvēki (ne tie paši, kas 2014.gadā) atkal - "nesaprotu, kas ar to domāts, ko Tu gribi ar to vispār pateikt..." Vienu stāstu uzrakstīju 2024.gada Ziemassvētkos, to nopublicēja LV lielākajā literatūras žurnālā. Taču tās bija 6 lpp. Iespējams, nopublicēja, jo nebiju tur publicējies, skaitījās debija. Ar šo visu es gribu teikt - ja ir, kas to saradīto bauda, tad ir vērts radīt. Pirmajos gados, kad māksliniekam ir 18 - 25 gadi, var radīt radīšanas pēc, lai trenētu tehniku, tas ir citādāk. Taču es rakstu jau apmēram 20 gadus. Man sen Latvijas rakstnieku savienībā ir pateikts, ka talanta man pietiek, lai uzrakstītu grāmatu. Taču naudas, stabilitātes, drošības un sajūtas, ka "kurš to lasīs?!" dēļ es tālāk par diviem manuskriptiem neesmu ticis. Un uzrakstīt kvalitatīvas 100 lpp prasa man apmēram gadu. Ar mūziku ir vienkāršāk, viņa nav tik intelektuāla kā filozofiskie romāni, ko lasu un tagad pats rakstu. nesalīdzināmas lietas, mūzika ir kopradīšanas rezultāts, plus klāt nāk performances aspekts, jāsaspēlējas ar grupas biedriem par spīti visam. (Turklāt viens ir saspēlēties, cits - radīt, un tur notiek brīnumi.) Tāpēc manās acīs mūzika ir vērtīgāka par tekstu un ne mazāk filozofiska / intelektuāla (bet skaļi tā nevar teikt, jo - nesalīdzināmas lietas). nezinu, vai sapratu līdz galam saistību taviem komentāriem. Drusku nolasās nenovērtētības sajūta, kas no tā piedūris? Vai ir vērts radīt, ja nav garantijas, ka lasīs / klausīsies? Kam gan dzīvē ir garantija. Pasūtījuma darbam? Labi apmaksātam pasūtījuma darbam? Bet vai to risināt caur atsauksmēm par radošo darbu, arī nezinu. varbūt kādu spītu iedos šitais čalis - Henrijs Rollinss. Nez, vai uz sitiena atradīšu īsto video, viņš ir stāstījis, kā sāka rakstīt, printēja, skavoja savus krājumus. Nav jau, protams, jānonāk līdz pasaules slavai, bet mazliet vairāk DIY / punk uguntiņas varētu noderēt. Es domāju, ka pirmkārt jau, droši vien, tā ir skaudība. Es 18 gadu vecumā ierakstīju solo albūmu, taču jutu milzīgu mazvērtību, jo skolas/ģimnāzijas korī mani negribēja ņemt, jo es nebiju beidzis mūzikas skolu. Kādu laiku meklēju, ar ko dibināt grupu. Kādā sanatorijā atradu, ka varu dziedāt kopā ar citiem, kas spēlē ģitāru, nav bezcerīgi. Taču tad secinājumu, ka vajadzīga nauda, ko samaksāt par mēģinājumu telpām. Ar to arī tas viss beidzās. Māte - Latvijas labākā sieviešu kora dalībniece 1970.tajos gados, es - gandrīz nemāku pat notis lasīt. Henriju Rollinsu zinu. Viņam ir tiešām iedvesmojoši video. Taču realitāte ir tāda, ka viena no manām labākajām draudzenēm, mākslas skolotājas/gleznotājas meita, strādā Rīgā ārzemju firmas birojā klientu apkalpošanā, lai finansētu savu amatieres- gleznotājas karjeru. Viņai talanta pietiek, galva strādā, bet ģēnijs vai izcilība viņa nav. Viņa jau daudzus gadus gribētu mainīt darbu, kas būtu kaut kapeiku tuvāk kam radošam, bet tajā birojā tā Itāļu firma tik labi maksā, ka roka neceļas iet prom. Es drīzāk piekristu, ka nevis "par spīti sāpēm vai caur dusmām un asarām", bet gan - ja Tev parastie cilvēki netic, tici vismaz pati sev. Ja es būtu ticējis sev vairāk, es būtu uzplijies ar saviem prozas gabaliem visām LV izdevniecībām pēc kārtas, visiem interneta punctum, Latviju teksti, satori utt. Tāpēc es apbrīnoju katru Latvijas blici, kas ir spējuši 5-10 un vairāk gadu turēties kopā, muzicēt, turklāt to darīt tā, ka nav kauns koncertos aicināt cilvēkus no akadēmiskās mūzikas vides. Mans klasesbiedrs spēlē Indigo grupā basģitāru, taču tur stāsts ir pavisam cits, jo viņa patēvs ir šis cilvēks Bet es nedomāju, ka rakstu, lai žēlotos Tavā cibā. Vienkārši "caur asarām" ā, nu re, tas "caur dusmām un asarām" katram pa savam nolasās. Es to sev pierakstīju, lai atcerētos to sajūtu, kad, kopā spēlējot, notiek klikšķis un pielec, ka savs ego un savi vissvarīgākie visnepārkāpjamākie pārdzīvojumi ir sūds un jānoliek malā. Vispār esmu par domu eksperimentiem, kas ļauj sevi droši un bez sekām iespārdīt, hehe. Kad runa par to, kas jārada, jo tam jāeksistē. Citam tik skarbi neteiktu, nevar zināt, kā piedur. taisnības uz zemes nav, tas gan. Un nav arī solīta. Līdz ar to - atkrīt ekspektācijas un kļūst vieglāk. atzinība / apbalvojumi / finansējumi / komentāri nav vērtības mērs, šo ar zelta burtiem un rāmī iekšā :) es starp citu atceros, ka rakstīji, un tagad, kad tā saki, atceros tos "attiecību" stāstus un kā man likās, ka tie neiederas kopbildē, ja tā var teikt. Cibā jau nekomentēs, bet tas neko nenozīmē. Labi, tagad tiešām man jājautā - vai esi grupā spēlējusi, ka zini šīs sajūtas? Jo nu tā sajūta, kad bungas iedod ritmu, parādās skaņa, viss kopā skan, Tu zini, kurā taktī jāsāk Tev dziedāt/spēlēt, tā ir tāda kaifīga sajūta, ka vari kopā radīt. "savs ego un savi vissvarīgākie visnepārkāpjamākie pārdzīvojumi ir sūds un jānoliek malā"- šī ir visa atslēga tik daudzās lietās. Sakot ar austrumu cīņām, kur es gāju, kur ir jāprot koncentrēties, jābūt šeit un tagad, jāaizmirst par ego, citādi vienkārši no sparinga partnera dabūt pa galvu burtiski var. Tāpat tas ir sportā - koncentrēšanās ir viss. Gan šahā, gan šautriņās, gan galda tenisā. Dažas sekundes neuzmanības un viss sastrādātais, labais var pazust. Atsauc atmiņā, ka mana sieva mēdza teikt: "Nedrīkst dzīvot komfortā, tā var par mīksto palikt!". Viņa bieži vien teju vai speciāli mācījās dzīvot ar 3-5 stundām miega diennaktī, staigāja 20km un mēdza vazāties apkārt, lai pabūtu vienatnē no cilvēkiem. "jārada, jo tam jāeksistē." Man šāda sajūta ir bijusi tikai tad, ka iedvesmas ir tik daudz, ka kā slāpes pārņem sajūta, ka vajag pierakstīt, ka tas ir aktuāli sev un citiem. Kā daudzi mākslinieki saka: "Kāds man diktē, ko man darīt, es tikai pierakstu tekstu/notis/skices". Kad Tu sev vai ierakstu kompānijai apsoli nākamo gabalu, tā parasti/dažreiz nenotiek. Paldies par komentāru. Nav tik daudz to cilvēku, kas būtu manu cibu lasījuši vairākus gadus. Turklāt ar labu atmiņu. Es pats uzskatu, ka man ir bijis pārāk maz labas attiecību pieredzes šajā dzīvē, lai es reālistiski par to varētu uzrakstīt. |