Kādu laiku meklēju, ar ko dibināt grupu. Kādā sanatorijā atradu, ka varu dziedāt kopā ar citiem, kas spēlē ģitāru, nav bezcerīgi. Taču tad secinājumu, ka vajadzīga nauda, ko samaksāt par mēģinājumu telpām.
Ar to arī tas viss beidzās. Māte - Latvijas labākā sieviešu kora dalībniece 1970.tajos gados, es - gandrīz nemāku pat notis lasīt.
Henriju Rollinsu zinu. Viņam ir tiešām iedvesmojoši video.
Taču realitāte ir tāda, ka viena no manām labākajām draudzenēm, mākslas skolotājas/gleznotājas meita, strādā Rīgā ārzemju firmas birojā klientu apkalpošanā, lai finansētu savu amatieres- gleznotājas karjeru. Viņai talanta pietiek, galva strādā, bet ģēnijs vai izcilība viņa nav. Viņa jau daudzus gadus gribētu mainīt darbu, kas būtu kaut kapeiku tuvāk kam radošam, bet tajā birojā tā Itāļu firma tik labi maksā, ka roka neceļas iet prom.
Es drīzāk piekristu, ka nevis "par spīti sāpēm vai caur dusmām un asarām", bet gan - ja Tev parastie cilvēki netic, tici vismaz pati sev.
Ja es būtu ticējis sev vairāk, es būtu uzplijies ar saviem prozas gabaliem visām LV izdevniecībām pēc kārtas, visiem interneta punctum, Latviju teksti, satori utt. Tāpēc es apbrīnoju katru Latvijas blici, kas ir spējuši 5-10 un vairāk gadu turēties kopā, muzicēt, turklāt to darīt tā, ka nav kauns koncertos aicināt cilvēkus no akadēmiskās mūzikas vides.
Mans klasesbiedrs spēlē Indigo grupā basģitāru, taču tur stāsts ir pavisam cits, jo viņa patēvs ir šis cilvēks
https://lv.wikipedia.org/wiki/Gunta
Bet es nedomāju, ka rakstu, lai žēlotos Tavā cibā. Vienkārši "caur asarām"
aizķēra. Pirmos gadus cibojoties, no 2010 līdz 2015. bieži tā bija, ka nopublicēju rūpīgi izstrādātu stāstu, taču nav neviena komentāra. Tad nopublicēju par attiecībām, darbu vai romantiku un ir komentāri un uzslavas. Tad parasti raudāju, kāpēc tas, kas mani aizrauj, neinteresē citiem.