Labi, tagad tiešām man jājautā - vai esi grupā spēlējusi, ka zini šīs sajūtas?
Jo nu tā sajūta, kad bungas iedod ritmu, parādās skaņa, viss kopā skan, Tu zini, kurā taktī jāsāk Tev dziedāt/spēlēt, tā ir tāda kaifīga sajūta, ka vari kopā radīt.
"savs ego un savi vissvarīgākie visnepārkāpjamākie pārdzīvojumi ir sūds un jānoliek malā"- šī ir visa atslēga tik daudzās lietās. Sakot ar austrumu cīņām, kur es gāju, kur ir jāprot koncentrēties, jābūt šeit un tagad, jāaizmirst par ego, citādi vienkārši no sparinga partnera dabūt pa galvu burtiski var.
Tāpat tas ir sportā - koncentrēšanās ir viss. Gan šahā, gan šautriņās, gan galda tenisā. Dažas sekundes neuzmanības un viss sastrādātais, labais var pazust.
Atsauc atmiņā, ka mana sieva mēdza teikt: "Nedrīkst dzīvot komfortā, tā var par mīksto palikt!". Viņa bieži vien teju vai speciāli mācījās dzīvot ar 3-5 stundām miega diennaktī, staigāja 20km un mēdza vazāties apkārt, lai pabūtu vienatnē no cilvēkiem.
"jārada, jo tam jāeksistē." Man šāda sajūta ir bijusi tikai tad, ka iedvesmas ir tik daudz, ka kā slāpes pārņem sajūta, ka vajag pierakstīt, ka tas ir aktuāli sev un citiem. Kā daudzi mākslinieki saka: "Kāds man diktē, ko man darīt, es tikai pierakstu tekstu/notis/skices". Kad Tu sev vai ierakstu kompānijai apsoli nākamo gabalu, tā parasti/dažreiz nenotiek.
Paldies par komentāru. Nav tik daudz to cilvēku, kas būtu manu cibu lasījuši vairākus gadus. Turklāt ar labu atmiņu. Es pats uzskatu, ka man ir bijis pārāk maz labas attiecību pieredzes šajā dzīvē, lai es reālistiski par to varētu uzrakstīt.
