Comments: |
Šis arguments, ka mēģini citu klubu, jau ir novecojis, jo praksē tas tā nestrādā. Sociālo tīklu manipulēšanai ir daudz lielāka ietekme, nekā kluba apmeklējums. To varētu salīdzināt ar pārtikas veikalu, kurš nepārdod preces melnādainajiem. It kā arī viņi nevarētu atrast citu veikalu, vai izaudzēt pārtiku paši.
Var arī neiet uz klubiem. Tu taču neej, vai ne? Un vai tad tu nedzīvo pilnvērtīgu dzīvi?
Man ir FB konts, bet es FB gandrīz vai vispār nelietoju, un ja man to atslēgtu, nekas nemainītos. Tviteri es arī mierīgi varētu nelietot. Es pat esmu bijis atslēdzies uz mēnešus ilgiem periodiem, nosuspendējot savu kontu un izdzēšot aplikāciju telefonā. Un nekas no tā manā dzīvē nemainījās, izņemot to, ka es mazāk grābstījos gar telefonu.
Kur tad ir tā lielā nobanoto cilvēku problēma?
Es vairs nelietoju gmail (vai kādu citu līdzīgu lielo e-pasta provaideri kā yahoomail, hotmail utt.). Es pats uzturu savu domēnu un e-pastu caur hostinga pakalpojuma sniedzēju.
Tas nav sarežģīti un tomēr 95% cilvēku to nespēs. Tāpēc nav pareizi mērīt to pēc sevis, jo tu neesi šajos 95%. Ja, piemēram, tiek aktualizēta problēma, ka google lasa cilvēku e-pastus un to varētu darīt pat legāli, jo tas ir pateikts noteikumos un galu galā, ja kas nepatīk, tad katrs var reģistrēt savu domēnu un hostinga sniedzēju un lietot savu e-pastu.
Ir jāņem vērā, ka twiteris un facebook šodien lielākajai daļai cilvēku ir faktiski vienīgā vieta, kur viņi var sabiedrībā komunicēt. Ne jau velti twiteris sacēla brēku, kad to Nigērijā aizliedza. Tāpēc ka daudziem jau nav alternatīvas. Bet ja alternatīvas nav, tad tas ir sabiedrības pakalpojums kā iespējas lietot telefonu vai pastu.
Nepiekrītu par soctīklu nozīmīgumu. Manā skatījumā tiem ir uzpūsta vērtība, faktiski tur nav nekā tāda, kas cilvēkam būtu ļoti vajadzīgs. Komunicēt tagad ir pat komplicētāk, jo nekad nevar īsti zināt, kurš cilvēks kuru kanālu pamatā lieto. Vienam tas ir FB mesendžeris, citam whatsap, citam telegram vai signal. Tad vēl epasti. Agrāk tieši epasti bija primārais saziņas līdzeklis. Pagājušogad, mācoties universitātē, konstatēju, ka nav skaidra veida, kā kursabiedri savā starpā komunicē. Manos agrīnajos studiju gados bija vienkārši - epastu saraksts. Tagad katru reizi, kad bija jādalās grupās un kaut kas jādara, bija vispirms jāvienojas, kā komunicēsim...
Bet netaisos te sākt debates, ja tu uzskati, ka tviteris ir tik supersvarīgs, turpini vien koncentrēties uz šo faktiski mirstošo milzi.
Ja es strādāju aptiekā, tad man ir vajadzīgs WhatsApp, jo visa saziņa starp darbiniekiem notiek caur to. Teorētiski tu vari no tā atteikties, bet praktiski tev būs ļoti grūti būt efektīvam šādā vidē.
Atšķirībā no tā universitāte nav reālā dzīve.
Mans arguments nav konkrēti par twiteri, bet to, ka faktiski visa saziņa notiek šajos sociālajos tīklos, kas nosaka kādas debates sabiedrībā ir pieļaujamas un kādas nav.
Nu jā, mums ir darbā kolēģu grupa whatsapp, sapulcēm lietojam Teams. Nekas tur nenosaka diskusiju saturu, izņemot mūs pašus.
Universitāte ir reāla dzīve, cilvēki tur pavada pietiekami daudz gadus no savas dzīves. Un citi tur arī strādā.
Vārdu sakot, man vairs nav skaidrs, ko tu vispār gribi pateikt, neredzu jēgu "beating around the bush" sarunai. Snauts postā žēlojās, ka nevarot kaut ko tviterī ierakstīt, jo viņu izbanošot. Mans points - nelien klubā, kura noteikumus tu taisies neievērot, ir citi klubi, kur tu vari maukt "nēģeri, pidari, sukas bļa" un visi tev aplaudēs - nu uztaisi Telegram čatu, saaicini čomus un dod vaļā. Nav problēmu. Un vēl mans points ir par to, ka tviteris nav tik nozīmīgs, kā arī nav tā, ka tiek nobanoti ļoti daudzi cilvēki. Tas ir arī mirstošs milzis un reiz pazudīs, tāpat kā pazuda , piemēram, Myspace.
Tieši tāds arī ir mans arguments: ja snauts kavējas kaut ko ierakstīt, tad būs arī tūkstošiem citu tādu cilvēku, kas to kavēsies darīt. Ok, labi ja tas ir par to, lai neapceltus melnādainos. Bet ja šī tēma ir, piemēram, par to, ka valdības politika par lokdauniem ir nesaprātīga, tad valdība ir guvusi milzīgu handikapu nevajadzīgi ierobežot brīvības.
Nesapratu, kāds "tieši tāds" ir tavs arguments.
Snauts neko nav taisījies rakstīt, jo tas, kas grib kaut ko uzrakstīt, atrod, kur to izdarīt. To es tev saku kā cilvēks, kuram rakstīšana ir bijis darbs, hobijs un aktīvisms daudzus gadus. Piemēram, kad neatradu vietu, kur varētu publicēt savus kreisi orientētos skatījumus, uztaisīju kopā ar domubiedriem publikai.lv.
Ļoti labs piemērs tam, ka nekāda viedokļu ierobežošana nav, ir Hermanis ar savu slaveno (un, jāatzīst, ļoti stulbo) ierakstu FB. Viņš speciāli sarakstīja tur vārdus, uz kuriem FB reaģē, viņš to zināja, un zināja arī rezultātu - ka šo ierakstu FB dzēsīs. Tas arī notika. Un tad viņš sāka brēkt un žēloties, un šo tekstu publicēja vairāki interneta portāli. Faktiski viņš ieguva bezmaksas reklāmu.
Es tikai atbildēju uz tavu argumentu, ka snauts “Snauts postā žēlojās, ka nevarot kaut ko tviterī ierakstīt, jo viņu izbanošot.”
Manā argumentā nav konkrēti par snautu, bet tūkstošiem citu cilvēku. Arī ne par Hermani vai tevi kā profesionālu rakstītāju. Brookingam ir taisnība – vai nu nespēj saprast tik vienkāršu ideju, vai arī tu apzināti centies krist uz nerviem, izliekoties, ka tu to nesaproti.
Tāpēc es tev vēlreiz to paskaidrošu:
Būs tūkstošiem citu tādu cilvēku, kas kavēsies rakstīt tviterī. Ok, labi ja tas ir par to, lai neapceltus melnādainos. Bet ja šī tēma ir, piemēram, par to, ka valdības politika par lokdauniem ir nesaprātīga, tad valdība ir guvusi milzīgu handikapu nevajadzīgi ierobežot brīvības.
Vai tagad tev ir skaidrs, ko es gribu pateikt?
Neredzu ne mazāko problēmu tevis rakstītajā. Stāsts par to, ka publikas reakcija uz kāda rakstīto ne vienmēr sakrīt ar autora ekspektācijām, ir vecs kā pasaule. Un tikpat vecs ir stāsts par cilvēkiem, kuri attaisno savu slinkumu ar stāstiem par to, ka viņiem bail no iespējamām reakcijām un tāpēc viņi nepauž savu viedokli.
Tavs salīdzinājums ar cilvēkiem, kas attaisno slinkumu, nav piemērojams, jo mēs vērtējam nevis individuālā, bet sabiedrības līmenī.
Tas ir apmēram tāpat, ja valstī ir augsts bezdarbs, bet McDonalds joprojām meklē jaunus darbiniekus. Tu vari pateikt, ka, lūk, ja šis konkrētais cilvēks pacenstos vairāk, tad ātri atrastu darbu. Un tai pašā laikā var būt simtiem citu iemeslu, kāpēc bezdarba līmenis valstī ir mainīgs, un tas nekādi nav saistīts ar to, ka cilvēku slinkums būtu mainījies.
Izej nedaudz ārā no sava ego kastes!
Ļoti labs piemērs. Ja man nebūtu darba un neredzētu citas iespējas, es ietu strādāt McDonalds, ja tur būtu vakances.
Tas pat nestrādā matemātiski. Pieņemsim, ja kādā valstī ir miljons izmisīgu bezdarbnieku, un brīvās vakances ir teiksim 100 tūkstoši. Tad tikai 1:10 tiks šajā darbā un pārējiem vairs iespēju nebūs.
McDonaldā ir brīvas vietas tikai tāpēc, ka tur ir liela kadru mainība, kā jau katrā mazapmaksātā darbā. Viņiem nav mistiskas iespējas absorbēt visus strādātgribētājus, ja valstī pēkšņi pieaug bezdarba līmenis.
Tā ka vēlreiz – izej no savas ego kastes.
Ļoti labi, es pastrādātu vismaz kādu laiku.
Tu nomainīji tematu. Runa bija par sociālajiem tīkliem, kuros, kā tu domā, daudzi cilvēki kavējoties paust savas domas, jo baidās, ka tiks izbanoti. Tā ir tava versija. Mana versija - krietna daļa no viņiem neko sakarīgu nav ne spējīgi, ne griboši paust. Un ja ļoti gribēs, atradīs kaut vai žogu, uz kura uzkrāsot, ko nu cilvēks ir izdomājis.
Ja tu saki, ka krietna daļa ir tāda, tad attiecīgi cita krietna daļa ir šitāda – tas ir cilvēki, kuri varbūt neprot ne uztaisīt savu portālu, ne arī ir gatavi huligānismam krāsot uz sienām, bet kuriem ir būtisks vēstījums, kuru viņi tagad nevar vairs paust. Es taču rakstīju par zinātniekiem, kurus bloķēja par normālu zinātnisku viedokli. Un tie vēl ir paši aktīvākie, kuriem ir iespējas uztaisīt savu blogu, bet ir vēl citi, mazāka kalibra, par kuriem mēs neko nezinām, jo viņiem nav tik lielas tehniskas spējas.
Un es nenomainīju tematu. Es visu laiku norādu uz vienu un to pašu – ka sociālo tīklu cenzūra traucē vārda brīvībai un rada iespēju manipulēt ar sabiedrisko domu un nelabvēlīgi ietekmēt demokrātiju. Tā tas reāli notiek un ir ļoti satraucoši.
Tu vari mierīgi palikt pie sava viedokļa. Iespējams, ka es kļūdos. Bet pat runājot par to zinātnieku - kā tu par šo keisu uzzināji? Protams, no interneta un sociālajiem tīkliem. Tā ka banošana nedarbojas, reizēm pat otrādi - jo vairāk bano, jo vairāk vēstījums aiziet.
Es uzzināju, kad izlasīju rakstu. Šajā gadījumā nostrādāja Streisandas efekts, bet loģiski, ka tas strādā tikai retos gadījumos, citādi jau neviens necenzētu. Cenzūra strādā un ir muļķīgi to noliegt.
Jā, es atkārtošu savu nostādni vēlreiz - nekādas cenzūras sociālajos tīklos nav. Atkārtošu arī savu pozīciju - iespējams, es kļūdos, iespējams, ka tev ir taisnība.
Pat pēc tam, kad ir norādīts uz daudziem reāliem piemēriem, tas izklausās pēc strausveidīgas attieksmes. Vai arī pilnīgas neizpratnes par šo jautājumu.
Un pat ne tikai sociālajos tīklos – visa lab-leak teorijas noraidīšana bija apzināta manipulācija, kurā piedalījās (kospirācija) daudzi žurnālisti, sagrozot citu teiktu un pārspīlējot šaubas, kas eksistē šajā sakarā.
| |