 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) snark | |
|
|
|
|
|
|
|
aizvakar (?) Dienā izlasīju komentāros vai kultūras slejā gabalu, kur bija pausts apmēram sekojošais (mans novēlots pārstāstā): nežēlīgie astoņdesmitie un ciniskie (ironiskie) deviņdesmitie ir pagājuši, tagad mēs vairs nebaidāmies naivitātes, sentimenta vai atkārtošanās, un tas kopumā ir forši. Piemēram, kad autors savā darbā saka "es tevi mīlu", viņam nav svarīgi, ka situācija ir veidota no N un NN citātiem. Nu un tad attiecīgi skaitās, ka darbā šo citātu nav. :)
Tas, kas mani ieinteresēja ir,
- kāpēc tas ir forši? Vai nav tā, ka te tiek atzīts izsīkums (neko jaunu vairs pateikt neizdodas, viss krustu šķērsu priekšā aizpīņāts), acumirklī tam priekšā izsviežot it kā jaunus principus (deklarējot sava veida atdzimšanu)?
Te, protams, ir apiets fakts, ka vienmēr ir pastāvējis pietiekami liels autoru slānis, kas, īpaši par to neaizdomājoties, de-facto ir izmantojuši šo "XXI gadsimta principu", un ir radījuši (dažkārt itin labas) lubenes (piemēram). Mulsinoši ir tas, ka tagad smalkie džeki ir izdomājuši, ka tā naivi smacēt ir varen forši, bet manās (kopumā salīdzinoši nesmalka džeka) ausīs tas skan nepārliecinoši, un deguns saož kaut ko līdzīgu defoltam.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
nau, nau forši. un pie tam necik jauna arī šī doma nav; šķiet, man bija kādi 16, kad par to jau runāja. t.i., pirms pieciem gadiem. būtu varējuši kaut ko jaunu izdomāt - ā bet nē, pareizi, neko jaunu izdomāt jau nevar.
bet vispār tā ir tāda literatūru pārlasījušos autoru & kritiķu žēlošanās. jo, protams, jebkas atgādina jebko, un jebkas ir citāts kaut kam citam, sižetu skaits ir ierobežots, vārdu skaits arī, burtu vispār nožēlojami maz. un visa literatūra ir mērkaķu bars, kas sasēdināts pie rakstāmmašīnām un kuru spēju producēt oriģinālus tekstus piedevām vēl apgrūtina tas, ka šiem tekstiem ir jābūt ar kādu nebūt jēgu (da arī tas it kā nav obligāti, bet bezjēdzīgu burtu savienojumu rakstīšana arī ir vecs paņēmiens, ko izmantoja jau krievu futūristi vai kas viņi tur bija).
bullšits, protams. tas būtu tāpat kā paziņot, ka nav iespējams uzrakstīt oriģinālu dzejoli stingrā pantmērā, jo ritma veidu ir maz, vai ka nav iespējama unikāla lieta, jo atomu skaits ir ierobežots, ka nav iespējams unikāls cilvēks un tā tālāk.
varētu būt tā, ka ikvienam gudram ļautiņam ir lielāks lepnums atzīmēt, ka šitais te motīvs jau bijis Raiņa nepublicētajā lugā un šitā frāze vispār ir no Kristofera Mārlova krājumiem, jūs taču esat lasījuši Mārlovu, vai ne? - un nevis papūlēties atrast darbā patiesi oriģinālo, to, ko neviens cits nebūtu varējis uzrakstīt.
tāpat kā psihologam ir vieglāk klasificēt cilvēkus jau iepriekšzināmos tipos. parocīgi, bet pilnīgi aplam.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
From: snark |
Date: December 9th, 2004 - 01:22 am |
| (Link) |
|
Oriģinālais (vismaz savdabīgā kombinācija :) elements ir iespējams neatkarīgi no uzstādījuma, ka naivs sentiments ir foršs, bet minētais uzstādījums, ir tāda bezizejas konstatācija un neliela izlikšanās vienlaikus.
Tā kā gan lasītājs, gan autors nav gluži no zila gaisa materializējušies, tad sava bagāža ir abiem, un viens to apzināti vai neapzinoti izmanto (vai apzināti cenšas izvairīties) radot, otrs - uztverot. Tā teikt, bez halucinogēniem šiem patiesiem nekļūt.
Starp citu, šķiet, mērkaķu tekstos būtu mazāk savstarpējās ietekmes. Nu un atrast un izcelt kaut kādu motīvu vai shēmu (neatkarīgi no tā, vai autors to tur ir domājis, vai arī nē) ir gluži vienkārši interesanti un teju vai fiziski patīkami.
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
Previous