Oriģinālais (vismaz savdabīgā kombinācija :) elements ir iespējams neatkarīgi no uzstādījuma, ka naivs sentiments ir foršs, bet minētais uzstādījums, ir tāda bezizejas konstatācija un neliela izlikšanās vienlaikus.
Tā kā gan lasītājs, gan autors nav gluži no zila gaisa materializējušies, tad sava bagāža ir abiem, un viens to apzināti vai neapzinoti izmanto (vai apzināti cenšas izvairīties) radot, otrs - uztverot. Tā teikt, bez halucinogēniem šiem patiesiem nekļūt.

Starp citu, šķiet, mērkaķu tekstos būtu mazāk savstarpējās ietekmes. Nu un atrast un izcelt kaut kādu motīvu vai shēmu (neatkarīgi no tā, vai autors to tur ir domājis, vai arī nē) ir gluži vienkārši interesanti un teju vai fiziski patīkami.