aizvakar (?) Dienā izlasīju komentāros vai kultūras slejā gabalu, kur bija pausts apmēram sekojošais (mans novēlots pārstāstā): nežēlīgie astoņdesmitie un ciniskie (ironiskie) deviņdesmitie ir pagājuši, tagad mēs vairs nebaidāmies naivitātes, sentimenta vai atkārtošanās, un tas kopumā ir forši. Piemēram, kad autors savā darbā saka "es tevi mīlu", viņam nav svarīgi, ka situācija ir veidota no N un NN citātiem. Nu un tad attiecīgi skaitās, ka darbā šo citātu nav. :)

Tas, kas mani ieinteresēja ir,
- kāpēc tas ir forši? Vai nav tā, ka te tiek atzīts izsīkums (neko jaunu vairs pateikt neizdodas, viss krustu šķērsu priekšā aizpīņāts), acumirklī tam priekšā izsviežot it kā jaunus principus (deklarējot sava veida atdzimšanu)?

Te, protams, ir apiets fakts, ka vienmēr ir pastāvējis pietiekami liels autoru slānis, kas, īpaši par to neaizdomājoties, de-facto ir izmantojuši šo "XXI gadsimta principu", un ir radījuši (dažkārt itin labas) lubenes (piemēram). Mulsinoši ir tas, ka tagad smalkie džeki ir izdomājuši, ka tā naivi smacēt ir varen forši, bet manās (kopumā salīdzinoši nesmalka džeka) ausīs tas skan nepārliecinoši, un deguns saož kaut ko līdzīgu defoltam.