nau, nau forši. un pie tam necik jauna arī šī doma nav; šķiet, man bija kādi 16, kad par to jau runāja. t.i., pirms pieciem gadiem. būtu varējuši kaut ko jaunu izdomāt - ā bet nē, pareizi, neko jaunu izdomāt jau nevar.

bet vispār tā ir tāda literatūru pārlasījušos autoru & kritiķu žēlošanās. jo, protams, jebkas atgādina jebko, un jebkas ir citāts kaut kam citam, sižetu skaits ir ierobežots, vārdu skaits arī, burtu vispār nožēlojami maz. un visa literatūra ir mērkaķu bars, kas sasēdināts pie rakstāmmašīnām un kuru spēju producēt oriģinālus tekstus piedevām vēl apgrūtina tas, ka šiem tekstiem ir jābūt ar kādu nebūt jēgu (da arī tas it kā nav obligāti, bet bezjēdzīgu burtu savienojumu rakstīšana arī ir vecs paņēmiens, ko izmantoja jau krievu futūristi vai kas viņi tur bija).

bullšits, protams. tas būtu tāpat kā paziņot, ka nav iespējams uzrakstīt oriģinālu dzejoli stingrā pantmērā, jo ritma veidu ir maz, vai ka nav iespējama unikāla lieta, jo atomu skaits ir ierobežots, ka nav iespējams unikāls cilvēks un tā tālāk.
varētu būt tā, ka ikvienam gudram ļautiņam ir lielāks lepnums atzīmēt, ka šitais te motīvs jau bijis Raiņa nepublicētajā lugā un šitā frāze vispār ir no Kristofera Mārlova krājumiem, jūs taču esat lasījuši Mārlovu, vai ne? - un nevis papūlēties atrast darbā patiesi oriģinālo, to, ko neviens cits nebūtu varējis uzrakstīt.

tāpat kā psihologam ir vieglāk klasificēt cilvēkus jau iepriekšzināmos tipos. parocīgi, bet pilnīgi aplam.