Teorētiski, īstiem kinomīļiem, lai tie skrietu noskatīties šo filmu, pilnībā pietiktu ar faktu, ka šeit Toms Krūzs pirmoreiz savā karjerā tēlo pilnīgi negatīvu varoni. Vai arī tas, ka šī ir režisora Maikla Manna (Michael Mann) jaunākā filma. Bet praktiski, cilvēkiem parasti vajag daudz spēcīgākus argumentus, nekā šie. Nu tad aiziet:
Kārtējais vakars L.A. (Losandželosā). Taksists Makss (Džeimijs Fokss) ierastām kustībām noslauka spoguļus, stūri un priekšējo stiklu, un dodas pilsētas ielās. "Šis darbs ir tikai pagaidu, protams", viņš mierina sevi, sapņojot par pašam savu limuzīnu servisu. "Tik ekskluzīvi, ka jums negribēsies kāpt ārā", viņš aizrautīgi stāsta kārtējai pasažierei. Tikai vēl mazliet jāiekrāj naudiņa. Vēl mazliet. Tā nu viņš vadā savu taksīti jau pēdējos 12 gadus, līdz kādā vakarā viņa mašīnā iekāpj zolīda paskata vīrietis labākajos gados, Vincents (Toms Krūzs), un piedāvā izdevīgu darbiņu - viena nakts, 5 pieturvietas, 6 stabi zaļo par visu. Tomēr iecerētais brauciens neiet kā bija ieplānots, jo Vincents izrādās aukstasinīgs algots slepkava bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, bet viņa 5 "draugi"... "Nu, viņi taču ir kāda draugi, vai ne?", atcērt Vincents. Šīs nakts laikā Makss sapratīs daudz ko jaunu par sevi, savu dzīvi un cilvēkiem sev apkārt, lielākoties pateicoties Vincentam, kurš izrādās liels filozofs, un filmai uz beigām no mierīga, labsirdīga un mazliet neveikla mietpilsoņa pārvērtīsies par drosmīgu, par sevi pārliecinātu cilvēku, kurš ar šādām-tādām rakstura īpašībām atgādinās pašu "senseju". Īpaši tad, kad Makss uzzinās Vincenta pēdējā upura identitāti...
No vienas puses filmas darbība notiek pilsētā ar 17 milijoniem iedzīvotāju, no otras puses filmā ir knapi pieci galvenie un ne tik galvenie varoņi. Galveno trijotne, protams, ir pats sirmais Krūzs, simtprocentīgs aprēķinātājs un cinisks ļaundaris - kad vajadzēs, tad arī Maksa slimo māti apciemos, bet citreiz bez liekas vilcināšanās ielaidīs pāris lodes sirdī (un vienu - pierē) jebkuram, kurš ceļā stāsies. Tad seko komediants (tagad jau bijušais) Džeimijs Fokss, kurš, lai gan agrāk tiešām redzēts galvenokārt SNL ("Saturday Night Live" tas būtu, popkultūras nezinātāj!), "Jamie Foxx Show", "Bait" un tamlīdzīgos izklaidējošos darbos, šeit parāda, ka dramatiskais talants tam ir ne mazāks, kā komedianta, ja pat ne lielāks. Viņa varonim vienkārši tici, viņš ir parasts čoms - mazliet sapņotājs, mazliet neveiksminieks, tāds pats kā kaudze cilvēku mums apkārt. Un galveno varoņu trio noslēdz pati L.A. - jā, jūs nepārklausījāties, gluži kā, piemēram, "City of God", vai nesenajā "Man on Fire", pilsēta šai filmā spēlē ne mazāk nozīmīgu lomu kā aktieri. Personīgi man likās, ka, līdzīgi kā filmā "Training Day" tā piedod filmai īpašu, tikai Losandželosai raksturīgu piegaršu, tikai South Central šeit jāaizvieto ar tik pat draudīgu un neviesmīlīgu naksnīgu Dauntaunu. Fīlings - tas būtu īstais vārds.
Un tad atliek vien Lielā Vila sieva Džada Pinketa-Smita prokurores, pilnīgi neatpazīstams Marks Rafalo latino detektīva un Irma P. Holla Maksa mātes lomās, un tas praktiski arī ir viss filmas aktieru ansamblis. Varoņi varbūt ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, toties viņu rasturi ir izslīpēti līdz ideālam.
Manns neķēmojas kā kāds debitants-klipmeikers, nekādu buļļet-taimu, liekas raustīšanās (neuztraucies, Borna Pārspēk, neviens tevi nepārspēs) un izrādīšanās, viņš vienkārši (bet ne prasti!) fiksē notikumus, piešķirot filmai tādu kā dokumentalitātes piegaršu, ko īpaši izceļ fakts, ka 80% filmas ir uzņemtas uz Digital (t.i. bez kinolentes piedalīšanās). Režija ir stingra, scenārijs/dialogi - asprātīgi, jo Manns biezā slānī ieziež tos ar piķa melnu humoru. Kurš gan būtu domājis, ka tik amorāla tēma kā pasūtījumu slepkavības varētu būt brīžiem tik smieklīga, un, galvenais, pilnīgi vietā. Un Krūza varoņa filozofiskās atklāsmes, noliekot pie vietas moralizātoru Maksu kopā ar visu sabiedrību, vien ir ko vērtas! Fonā skan neuzkrītoša Džeimsa Ņūtona Hauarda mūzika, bet emocionāli atbildīgākajās ainās to nomaina Audioslave, Groove Armada vai pat Paul Oakenfold.
Rezultātā Krūzs pierādīja to, ka viņam pa spēkam ir pilnīgi jebkuras lomas, Fokss izrādījās nebūt neslikts dramatisks aktieris (drīzumā iznākošā "Ray" to tikai apstiprinās), bet Manns izrādījā savu pilnīgu nespēju filmēt sliktas filmas. Vēsturē varbūt neiekļūs (kā Manna "Heat"), bet nu viena no 2004. gada sakarīgākajām filmām un viens no pēdējā laika stingrākajiem trilleriem - noteikti. Un pāris filmas laikā izteiktās domas vienlīdz labi noderēja gan tās varoņiem, gan arī raksta autoram.