svētdiena, 18. septembris
Pirmais, ko no rīta jūtu, ir āda. Tā šķiet maigāka un tīrāka, nekā ja visu iepriekšējo vakaru pīpēts.
No rīta paēdām brokastis un pēc tam tas bija viens no tiem brīžiem, kad es zinu, ka man gribēsies pīpēt. Paēstas brokastis, tad kafija un cigarete… Bet es zināju arī, ka to nedarīšu. Centos daudz neēst, lai nav tā pārēšanās sajūta, pēc kuras neizturami gribas smēķēt.
Vēlāk ar Agni un Kristapu aizbraucam uz Arkādijas parku pastaigāties. Jūtu vairāk enerģijas. Nav tas sagurums, smagums kājās, bet gribas ik pa brīdim palekties, tāda sajūta, it kā staigātu 20 cm virs zemes.
Vakarā aizbraucam pie Taņas, uzcepām cepeškrāsnī siermaizītes ar tomātiņu, gurķīti, salami desu un kečupu, pēc tam Taņas māsa vēl cepa kartupeļu pankūkas, un Taņa uztaisīja baigi stipro kafiju. T. pīpē un viņa prasīja, vai man nav cigaretes, man, protams, nebija un es nezinu, vai es nopriecājos vairāk, ka mums abām nav vai sabēdājos, jo ar T. mēs bieži kopā esam dūmojušas. Negribu draugiem īpaši stāstīt par saviem atmešanas plāniem – ja nu neizdodas. Tad T. aizgāja uz veici pakaļ cigām, un, protams, man bija drausmīgi grūti atteikties… Es neatteicos. Pa visu vakaru nosmēķēju pat 3. Vai nu no kafijas vai nu no pēkšņi pēc ilgāka laika atgūtajām cigaretēm, viss ēdiens strauji nāca ārā… Trīsreiz skrēju uz tualeti.
Smēķējot bija labi, bet kad beidzu cigareti, tas smagums, galva apreiba un nogurums ķermenī.
Izvairīties no tām kārdinošajām situācijām, kad gribēsies pīpēt, zinu, ka neizdosies un zinu arī, ka nevajag ļaut sev to 1 cigaretīti, jo no 1 parasti ātri nonāk pie visām 15, tāpat kā tie, kas sākumā smēķē tikai krogos drīz sāk smēķēt arī darbā un mājās. Man jāiemācās kaut kā pretoties tais situācijās un būt gatavai tām.