Šeit ir 8 jaunākie dienasgrāmatas ieraksti ieraksti smoker dienasgrāmatā:

Thursday, September 22nd, 2005
11:44	Murgs vakardien. Saulriets, lodžija. Neizturami gribas pīpēt. Bail iet uz veikalu pēc rijamā, jo būs jāiet garām cigām. Atcerējos to domu, ka tie grūtie brīži un situācijas tāpat vēl daudz būs, un gāju tomēr. Internetā salasījos tekstus, ka atmetot pīpēšanu var pieņemties svarā. Vēl vienas šausmas... Arī rīt vairs nevarēs. Nopirku kefīru, citronu sulu, kaut kādu kruto kafiju un drausmīgi gribējās kādu kaitīgu nieku sev. Košļene par 3 santīmiem - nepiedienīgi sintētiski salda, bet tomēr TIK LABA likās! (Ir ko piebilst)
Wednesday, September 21st, 2005
09:36	Cigaretes mani turpina sāpināt. Šorīt atklāju vienā no mīļākajiem krekliņiem ar cigareti izdedzinātu caurumiņu. Un vēl - jūtos cietēja un upure. Ka pīpēt nedrīkstu. Saku - drīksti jau, bet nevajag. (Ir ko piebilst)
Tuesday, September 20th, 2005
20:09	Jau pēcpusdienā izdevās izvairīties no vēl vienas aplauziena iespējas. Sargs arī izradās pieradis ar mani sapīpēties...Speciāli nāca augšā skatīties, vai ar mani viss kārtībā. Vēl 1 purns vairāk zina par manu tizlo apņemšanos - atpakaļceļš būs pretīgs... Nu, cerams, ka nebūs vispār, protams. (Ir ko piebilst)
11:14	To jau tāpat zina visi, kas 1 vai 15 reizes iedomājušies, ka varētu atmest, bet nu uzrakstīšu sev īsi. Kāpēc es vispār gribu atmest? 1. Bērni...Pilnīgi skaidrs, ka smēķēšana atstāj iespaidu uz vispārējo organisma stāvokli, un tādējādi arī uz bērna veselību. It kā ir skaidrs, ka grūtniecības laikā nedrīkst pīpēt, bet esmu lasījusi arī, ka 4 gadus pirms bērniņa ieņemšanas būtu jāatmet smēķēšana, lai organisms būtu pilnībā, cik nu tas iespējams, attīrījies. Un es zinu, ka es tuvākajā laikā - nu vismaz tuvāko 5 gadu laikā noteikti gribēšu kādu bērniņu. 2. Zobi paliek pretīgi dzelteni, un veidojas ātrāk tas aplikums. Zobārsts turklāt maksā baigo piķi un tad vēl apzināti bojāt tos. Zobi ir gan skaisti, gan svarīgi. 3. Āda. Smēķēšana paātrina ādas novecošanos. Tā raksta uz cigarešu paciņām, un kad pielienu tuvu spogulim, redzu jau pierē 3 vārgas rieviņas nesaraucot pieri, neskatoties uz to, ka man taču ir tikai 23. Protams, āda ir jākopj, bet smēķēšana arī koptai ādai par labu nenāk. 4. Vispār veselība. Nu, ne jau uzreiz par plaušu vēzi runājot. Tā sajūta, vieglums, ko pamanīju jau pēc 2 dienām. 5. Smēķēšana traucē sportot un mani kaitina, ka nevaru paskriet un trūkst elpas, tizla un veca jūtos, riebīgi, negribu tā justies. 6. Apziņa, ka - jo ilgāk turpināšu pīpēt, jo grūtāk būs atmest. (Ir ko piebilst)
10:59	Gribu saprast un uzrakstīt visas tās situācijas, kad man gribas pīpēt. 1. Rīti - pamošanās rituāls ar kafiju un cigareti uz balkona. Mazliet palīdz tas, ka tagad ārā tik auksti, un negribas nemaz vairs tā iet saldēties uz balkona. 2. Dzerot kafiju jebkur, izņemot darbu. Arī mājās uz balkona. Un Vecrīgā īpaši, kafejnīcās. Neesmu vēl bijusi savā "jaunajā dzīvē" tur. 3. Pēc ēšanas un ēšanas starplaikos...Šis nudien būs grūti. Baigi pierasts pēc ēšanas uzpīpēt un, liekas, ka tīri fiziski kaut kā foršāk paliek, ja pēc tam uzpīpē. 4. Uztraukumā. Šo jau visi pīpētāji droši vien pazīst. Iziet ārā uz 5 minūtēm, aiziet no visiem, uzpīpēt, nomierināties un apdomāt situāciju, un kā tālāk rīkoties. 5. Dzerot. Šis arī būs nopietns punkts. Pagaidām nav nācies piedalīties alkoholiskajos pasākumos, bet tādi jau noteikti būs, un nevar jau visus draugus pamest dēļ savas kaprīzes atmest pīpēšanu, un nāksies tad arī iet, un nezinu, kā būs. Prosta noteikti aizmirsīšos, atbrīvošos un automātiski paņemšu cigareti. Fuj. Nezinu, kā lai šim momentam pretojas. 6. Kad nav ko darīt, kad kaut kas jāgaida... Arī grūti. Baigi pierasts, gaidot tramvaju, piemēram. Prasās kaut ko darīt, paņemt rokās. Droši vien nagus sākšu grauzt. 7. Kad kompānijā kāds pīpē... Velns lūr tieši acīs. Un cigaretes uz galda. Nevis vairāk otrā galda malā, bet vairāk tā kā pa vidu... Ar vienu rokas stiepienu aizsniedzamas. M07h3rfuck3r. Jānoliek "ķieģelis" - STOP zīme acu priekšā iedomās. 8. Kad darba kolēģi aicina aiziet uzpīpēt...Daudz foršāk, nekā strādāt. Jāiet dzert tēju vai jāizdomā vēl kādi citi varianti pīpēšanas vietā, kā uz brīdi atiet no darba un atpūsties. Kā tomēr noturēties un nepīpēt situācijās, kad ir pierasts un gribas pīpēt. 1. Atcerēties visus pīpēšanas mīnusus un kāpēc es vispār gribēju atmest. 2. Atcerēties, cik ilgi jau esmu noturējusies un ja paņemšu cigareti, tad būs viss jāsāk skaitīt no sākuma. 3. Apzināties kārdinošo pieraduma situāciju, konstatēt to ar mierīgu prātu bez īpašām emocijām un nedarīt tā kā parasti pierasts darīt. 4. Vienkārši nepieļaut tādu iespēju padoties un paņemt cigareti, stingrais aizlieguma Nē - STOP ķieģelis bez variantiem. 5. Darīt ko citu patīkamu, meklēt veidus, kā aizvietot cigaretes, krīzes situācijās. 6. Atcerēties, ka vienmēr var pienākt tādi brīži, kad liksies "nu šobrīd gan es nevaru nepīpēt, šobrīd es drīkstu izpīpēt vienu cigareti", un tādi brīži vēl daudz būs. 7. Noslogot sevi ar citām lietām, darbiem un domām, lai nepaliek laika vispār atcerēties par cigām. 8. Ja ir grūti un baigi gribas pīpēt, censties izvairīties no situācijām un cilvēkiem, kas šo vēlēšanos vēl pastiprinātu, vismaz, kamēr esmu tik vāja. (Ir ko piebilst)
10:55	pirmdiena, 19. septembris Vēl viens aplauziens, un zinu, ka šim sekos vēl daudz potenciālo aplauzienu iespējas. Draugs – darba kolēģis paaicināja no paša rīta uzpīpēt…Aizgāju. Lai lieki nekaitinātu sevi, pastāstīju viņam par savu plānu un lūdzu, mani turpmāk aicināt tikai uz tēju. Otrajā reizē, ap pusdienslaiku izgāju ārā tāpat pastāvēt un papļāpāt, jo pirms tam taču mēdzām iet ārā uz 5 minūtēm papļāpāt 5 reizes dienā… It kā pat nekārdināja un nekaitināja tā sajūta, ka viņš man blakus smēķēja. Nu, vizuāli tīri, protams, kamēr pati galvā apzināti neiztēlojos to garšu, sajūtu, ieelpu, izelpu smēķējot. Vairāk gan aplauzienu nebija, neskatoties uz to, ka 1. darbadiena, labi, ka nebija stresa momentu un labi arī, ka otrs mans pīpēšanas biedrs G. ir uz slimības lapas šobrīd. Vakarā pat aizgāju uz aerobiku, un droši vien, ka vairāk galvā bija tā sajūta, bet bija tomēr sajūta, ka augstāk un vieglāk varu palēkāt.:) (Ir ko piebilst)
10:45	svētdiena, 18. septembris Pirmais, ko no rīta jūtu, ir āda. Tā šķiet maigāka un tīrāka, nekā ja visu iepriekšējo vakaru pīpēts. No rīta paēdām brokastis un pēc tam tas bija viens no tiem brīžiem, kad es zinu, ka man gribēsies pīpēt. Paēstas brokastis, tad kafija un cigarete… Bet es zināju arī, ka to nedarīšu. Centos daudz neēst, lai nav tā pārēšanās sajūta, pēc kuras neizturami gribas smēķēt. Vēlāk ar Agni un Kristapu aizbraucam uz Arkādijas parku pastaigāties. Jūtu vairāk enerģijas. Nav tas sagurums, smagums kājās, bet gribas ik pa brīdim palekties, tāda sajūta, it kā staigātu 20 cm virs zemes. Vakarā aizbraucam pie Taņas, uzcepām cepeškrāsnī siermaizītes ar tomātiņu, gurķīti, salami desu un kečupu, pēc tam Taņas māsa vēl cepa kartupeļu pankūkas, un Taņa uztaisīja baigi stipro kafiju. T. pīpē un viņa prasīja, vai man nav cigaretes, man, protams, nebija un es nezinu, vai es nopriecājos vairāk, ka mums abām nav vai sabēdājos, jo ar T. mēs bieži kopā esam dūmojušas. Negribu draugiem īpaši stāstīt par saviem atmešanas plāniem – ja nu neizdodas. Tad T. aizgāja uz veici pakaļ cigām, un, protams, man bija drausmīgi grūti atteikties… Es neatteicos. Pa visu vakaru nosmēķēju pat 3. Vai nu no kafijas vai nu no pēkšņi pēc ilgāka laika atgūtajām cigaretēm, viss ēdiens strauji nāca ārā… Trīsreiz skrēju uz tualeti. Smēķējot bija labi, bet kad beidzu cigareti, tas smagums, galva apreiba un nogurums ķermenī. Izvairīties no tām kārdinošajām situācijām, kad gribēsies pīpēt, zinu, ka neizdosies un zinu arī, ka nevajag ļaut sev to 1 cigaretīti, jo no 1 parasti ātri nonāk pie visām 15, tāpat kā tie, kas sākumā smēķē tikai krogos drīz sāk smēķēt arī darbā un mājās. Man jāiemācās kaut kā pretoties tais situācijās un būt gatavai tām. (Ir ko piebilst)
10:26	sestdiena, 17. septembris Visu dienu esmu mājās, lasu avīzes, grāmatas, skatos TV, guļu, kaut ko arī paēdu brokastīs. Pirmo dienu pavisam bez cigaretēm. Iepriekšējā vakarā biju Vecrīgā un kaut nebija līdzi savas cigaretes, sapīpējos ka maz nelikās. Pašā vakarā aizbraucu ciemos pie Agnes un Kristapa skatīties TV, arī nesmēķēju. Tas nav grūti, jo ne Agne, ne Kristaps paši nesmēķē, bet Andra nav mājās. Ik pa brīdim izjūtu un konstatēju situācijas un mirkļus, kuros esmu pieradusi un kuros man gribas smēķēt. Cenšos tos konstatēt kā punktus, kurus es pazīstu, bet kuri man it kā jāpārvar. Domāju, ka brīvdienās nesmēķēt būs vieglāk, bet darbdienās, kad gadīsies stress, būs daudz grūtāk noturēties. (Ir ko piebilst)