subconscious tendencies
rewinding piecus komats trīs gadu atpakaļ:

man ir tendence uz svarīgiem notikumiem dzīvē ierasties paģirainam.
te nu es esmu, rīgas stradiņa universitātes plašajās telpās, trīcošām rokām, nedaudz nosvīdis un trauksmains.
ar acīm medīju pēdējo rindiņu, kur parakstīties, atrodu, parakstu, pasmaidu, savācu savu kopiju un aizeju.
parakstījis studiju programmas ''psiholoģija'' līgumu, centos pārliecināt sevi, ka izejot ārā no šejienes pēc četriem gadiem būšu kaut nedaudz līdzīgs hanibālam un mazāk plikpaurainam vīrietim, kas klausoties citu cilvēku problēmas, mēra griestu attālumu līdz grīdai un cenšas atcerēties kā jāsien jūrnieka mezgls virvei, kuru viņš ir iegādājies depo.

nogāju vēlreiz garām ziņojumu dēlim, kur ir attēloti kandidāti, kas ir un nav tikuši ārstos budžetā. vēlreiz atrodu savu vārdu un uzvārdu, nedaudz cerot, ka varbūt pēdējo stundu laikā ir noticis kāds kosmisks aborts un visa pasaule ir sadevusies rokās, lai es ierotētu pēkšņi budžetā.
atrodu sevi, nekas nav mainījies.
atviegloti nopūtos, kā jaunietis, kurš veiksmīgi izvairījies no iesaukšanas dienestā

atvēru augstskolas durvis, palaidu garām pāris jaunkundzes, veiksmīgi dabūju novērtēt viņu augumus, kamēr izrādīju pieklājību.
apsēdos uz soliņa, izvilku ārā cigaretes, piešķilu vienu, ievilku dūmu un no visiem spēkiem centos neizvemties.
paskatos telefonā, plkst. 10:30, pēc pusstundas jābūt restorānā. atminos, uzvilku formu, iegāju zālē un centos izvairīties no darba, tajā pašā laikā simulējot maksimālu atdevi.
pēc pāris stundām, mazliet izskraidījies, iezīmējot sviedru orbītas ap padusēm, atstutējos pret bāra malu, pārlaidis acu skatienu pāri sūdīgam lietuviešu dizainam, sapratu, ka ir laiks mazliet pasūtīt visu pasauli un nolaisties 20,000 ljē aiz bāra letes.
bruņojies ar ledus kafiju un tukšu skatienu, sēdēju pie mini ledusskapja zem letes. skatiens paveras uz bāra plašumiem un manas kolēģes slaidajām kājām, kas nervozi manevrē uz gumijas pārklājiem.
kamēr viņa socializē ar klientiem pie bāra letes, es bezkaunīgi skatījos uz viņas augumu un centos iztēloties kāda viņa izskatītos kaila no visiem rakursiem.
manu erotizēšanu pārtrauca telefona vibrācija, kur uz ekrāna bija nezināms telefona nummurs.

atveru īsziņu, lasu un lēnām jau iztēlojos, kā piešķiļu liesmu paklājam, kas ir piesūcies ar benzīnu un skatoties, kā liesmas pieņemās spēkā, es aizveru psihoterapijas kabineta durvis uz kurām ir rakstīts mans vārds un uzvārds, jo
''apsveicu, jūs ******* *******, esat ticis budžetā ārstniecības fakultātē''.

laimīgs, uzbudināts un paģirains.
interesanta kombinācija kādā atrasties uz bāra grīdas.
priecīgās domas slāpēja maza balss no tālienes, tā bija mana pašapziņa, kas nervozi smēķējot centās man ieskaidrot situācijas nopietnību.

beidzoties maiņai, drēbes tiek parvilktas, restorāns sakopts, no cilvēkiem ne miņas, paliek tikai manas labās ziņas, emocionāli nelīdzsvarots apkalpojošais personāls un brīvdiena aiz horizonta, ideāla kombinācija, lai iedzertu.

malkojot beļģu alu, smejoties un atslābstot, notiek liela venozo asiņu pieplūde dzimumorgāniem.

restorāns kārtējo reizi kļūst par vienu no rīgas bordeļiem, kur visi cenšas sasildīt savus dzimumorgānus. noskatoties kā kolēģi atslēdz smadzeņu augšstāvus un pieslēdzas vairāk viens otra apakšstāviem, sapratu, ka šī tomēr ir pārāk svinīga diena, lai to pazaudētu ar šiem dzīvniekiem.

beidzot atrodoties nedaudz ar savām domām, sapratu, ka šis viss ir pa īstam un tas no kā esmu bēdzis visu savu dzīvi kļūs par manu nākotni.

bez liekas domāšanas devos pilsētā, lai darītu tādas pašas muļķības, bet ar radniecīgākiem dzīvniekiem un lielāku alkohola koncentrāciju asinīs.


fast forward piecus komats trīs gadus uz priekšu:

iekāpu sestajā gadā, kas ir pēdējais, kur tevi drāžot izmanto lubrikantu.
pēctam sekos rezidentūras maigie, sirsnīgie, nelubricētie grūdieni vairāku gadu garumā.

cin cin.