pirmdiena dzenā tautu darbos
esmu ielaidis organizētību savā pasaulē un man ir grūti adaptēties ar pieaugušo dzīvi un personības formēšanos

plānoju rakstīt šeit biežāk, jo ir tik daudz ko teikt un selektīvi gribu dalīties

prāts maļ vairāk domas cik dzirnavas spēj panest


tik daudz apņemšanās un pozitīvu lietu, ka smagāk būs to visu sapist un ir vairāk atbildības un baile pret sevi, citiem.

bet līdz šim izdodas, cīņa, cīņa un cīņa.

palaisties ir daudz vieglāk kā saņemties, bet ja padara to par pieradumu, tavu dzīves ritmu, tad tas ir normāli.

un es esmu kaut kur pa vidu, ja ir nojauta, ko noprast no šī teksta. helõu