eh, tomēr nevaru noturēties - tu tā kā domā, ka pusgada vai mēneša laikā būtu pilnībā jāaizmirst? Vai arī, ka par to nevajag runāt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es domāju, ka nevaig nēsāt līdzi sirdī tukšu cerību un celt iedomu pilis tur, kur pamatu vispār nav. Un manuprāt tas attiecināms uz visu - uz bērniem, uz neizdevušāmies attiecībām, un garām palaistām izdevībām.
Es domāju, ka šādu domu auklēšana nedara cilvēku brīvu, bet tik vēl un vēl sāpina, un ka pietiekami intensīvi par to domājot var sajukt prātā.
Tu tak zini to pastāstu par 2 mūkiem un sievieti, vei ne? To, kurā mūkiem bija aizliegts pieskarties sievietēm, bet 2 no tiem satika vienu pie upes un pirmais pārnesa to pāri. Otrs vēl visu dienu domāja par to, kā pirmais pārkāpis noteikumu un pieskāries sievietei. Kad vakarā tas jautāja pirmajam, kā viņš uzdrošinājies pārkāpt likumu un pārnest sievieti pār upi, tas atbildēja, ka viņš sievieti pārnesa un atstāja upes otrajā krastā, kamēr otrais visu dienu to līdzi nesa.
Es ar saviem vārdiem negribu Tev teikt, esi robots, izslēdz savas atmiņas. Bet nešausti sevi un nenomoki ar domām, ka varēja tak būt savādāk, jo daudzas lietas pasaulē varētu būt notikušas savādāk, bet notika tā, kā notika un punkts.
Pai-pai, ja kas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Redz lieta tā, ka es tiešām sevi nešaustu un iedomu pilis neceļu, vien pieminu. Tāpat kā savu nesen mirušo vecmāmiņu ik pa brīdim atceros un pieminu.. tas laikam saucas sēras, kurām kautkāds laiks tak ir vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams ka ir. Un protams, ka vajag pieminēt.
Bet sarunāts, ka tikai pieminēt.
Un es turu īkšķus, lai līdzīgi pārdzīvojumi tev vairs nav jāpiedzīvo ;)

(Reply to this) (Parent)